“19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē tautskolotājs bija teju viscienījamākais cilvēks visā apkaimē, viņš tika uzskatīts par visizglītotāko personu, kas pilda cēlu misiju – savas zināšanas nodod jaunajai paaudzei un tādā veidā tai rada iespēju dzīvē sasniegt ko vairāk, nekā to spēja bērnu vecāki un vecvecāki. Taču dažādu apstākļu ietekmē skolotāja profesijas prestižs laika gaitā pamazām kritās, un tagad tas vairs nekādi neveicina jaunu cilvēku motivāciju strādāt skolā.

Pedagogu darbs ir stresa pārpilns, prasības skolotājiem nepārtraukti mainās, vecāku attieksme pārāk bieži raisa konfliktus, bet viņu iesaiste savu bērnu izglītošanā un audzināšanā ir nepietiekama. Protams, arī darba samaksa netiek uzskatīta par adekvātu. Tie ir daži no priekšstatiem, kurus izplata gan paši skolotāji, gan sabiedrība.

Iespējams, ārkārtējā situācija, kādu pašlaik ir izraisījusi Covid-19 pandēmija, liks pārvērtēt attieksmi pret skolotājiem un cels profesijas prestižu. Pašlaik ir redzams, cik strauji mainās viedoklis par mediķiem, iedzīvotājiem apjaušot, ka no viņu profesionalitātes un darba atkarīgas daudzu cilvēku dzīvības, taču pozitīvas izmaiņas vērojamas arī skolotāju darba novērtējumā.

Attālinātās mācības vecākiem ļauj saprast, cik sarežģīti dažkārt ir apgūt jaunas zināšanas un strādāt ar viņu atvasēm. Iesaistīšanās mācību procesā savukārt bieži liek atzīt, ka tas ir krietni grūtāk, nekā agrāk izskatījās no malas. Ne velti sociālajos tīklos pašlaik ir tik daudz stāstu, anekdošu un karikatūru par personīgiem “klupieniem” savu atvašu mācīšanā.

Jācer, ka, dzīvei atgriežoties normālās sliedēs, vecākiem arī turpmāk vismaz būs skaidrs, ka bērns nav kā televizors, ko var aiznest uz remontdarbnīcu un saņemt atpakaļ salabotu, – jauno cilvēku nevar nodot skolotājiem “uzlabošanā”, bet pēc tam par viņu nelikties ne zinis un sagaidīt labu rezultātu. Nepieciešams pastāvīgs, nepārtraukts darbs un liela pacietība gan mācību, gan audzināšanas procesā, ko vada zinoši un profesionāli sagatavoti skolotāji ciešā sadarbībā gan ar ģimeni, gan valsts un pašvaldības institūcijām.

Tomēr, lai skolotāju prestižs palielinātos ilglaicīgi, ar ārkārtējās situācijas pieredzi vien būs par maz. Jāmainās gan sabiedrības izpratnei par profesiju, gan signāliem, kādus par sevi un savu darbu dod paši pedagogi.

Pētījumi, piemēram, Magdalēnas Smakas un Dominikas Valčakas (Smak&Walczak, 2017), liecina, ka sabiedrības attieksme pret pedagoga profesiju un skolotāju prestižs lielā mērā ir atkarīgs arī no tā, kā viņi paši sevi pozicionē. Ja sabiedrība visu laiku saņem tikai ziņas, ka skolās ir slikti, ir krīze, pedagogi neko nevar, ar viņiem nerēķinās, algas mazas, tiesības ierobežot bērnu visatļautību ir niecīgas utt., tad, gribi vai negribi, cilvēki izlemj, ka par skolotāju labāk nekļūt, jo nekas labs nākotnē negaida.

Rezultāts ir nepietiekama jaunu skolotāju ienākšana skolās, kas, vecākajai pedagogu paaudzei pakāpeniski noslēdzot darba gaitas, rada arvien lielāku mācībspēku deficītu.

Protams, arī valstij daudz enerģiskāk jārisina gan jautājums par atbilstīgu darba algu, gan jauno speciālistu izglītību, gan jāpaaugstina sabiedrības izpratne par skolotāja profesiju, tās lomu šodien, darbu skolās un ar to saistītajiem izaicinājumiem.

Visu cieņu vecākajai skolotāju paaudzei, kam ir pieredze un zināšanas, kādu nav jaunākiem kolēģiem, taču skolās, tāpat kā ikvienā organizācijā, vajadzīgas dažādas paaudzes un dzimumi, arī jauni skolotāji, kas ienes enerģiju un, iespējams, citādu skatu uz mācību procesu.

Nevar arī nepamanīt, ka sabiedrības uztverē turpinās skolu “noslāņošanās” prestižajās un pārējās. Prestižās skolas piesaista labākos skolotājus, kas nākotnē jau pastāvošo plaisu tikai padziļinās. Nevienam te neko nevar pārmest, jo tas, ka atsevišķas skolas ir ieguvušas augstāku prestižu, vispirms jau ir to vadības un skolotāju komandas, vecāku atbalsta mācību procesā nopelns. Taču valsts nedrīkst pieļaut, ka skolās, kas neatrodas lielajās pilsētās un kur objektīvi trūkst iespēju izvēlēties labākos skolotājus un skolēnus, tiek sniegta būtiski zemākas kvalitātes izglītība. Šeit svarīga loma ir skolu tīkla reorganizācijas jautājumiem un pašvaldībām kā skolu dibinātājām, kas plāno un veido kvalitatīvas izglītības pieejamību savā pašvaldībā.

Latvijas Universitāte kopā ar partneriem – Liepājas Universitāti, Daugavpils Universitāti un nodibinājumu “Iespējamā misija” – ir uzsākusi īstenot 2. līmeņa augstākās profesionālās izglītības programmu “Skolotājs”, kas ir daļa no projekta “Mācītspēks”. Līdz pat 18. maijam tiek gaidīti pieteikumi no dažādu jomu profesionāļiem, kam līdz 2020. gada jūnijam būs iegūta augstākā vai 2. līmeņa profesionālā augstākā izglītība un kas vēlēsies apgūt skolotāja profesiju.

Es ļoti ceru, ka simts enerģisku un motivētu jaunu skolotāju ne tikai kaut nedaudz samazinās mācībspēku deficītu, bet arī ienesīs skolās dažādību un jaunu pieeju mācību procesa vadīšanā, kā arī veicinās profesijas prestiža paaugstināšanos. Tāpēc es aicinu vēl pieteikties tos jaunos speciālistus, kam rūp mūsu izglītības un arī sava nākotne.

Taču jāatzīst, ka skolās vajadzība pēc jauniem speciālistiem ir lielāka un bez regulāra papildinājuma būtiskus uzlabojumus būs grūti sasniegt. Jauni cilvēki skolās palīdzēs celt izglītības, mācību iestāžu un skolotāju profesijas prestižu, bet bez prestiža būs grūti piesaistīt jaunus speciālistus. Pagaidām tas ir apburtais loks, kas tomēr jāpārrauj, rūpējoties par to, lai Latvijas jaunā paaudze būtu zinoša un konkurētspējīga darba tirgū, kas mūsu valstij sniedz vērtīgu zināšanu un prasmju pienesumu.”

Autors: Ieva Margeviča-Grinberga, Latvijas Universitātes asociētā profesore.

Par projektu „Mācītspēks”

Jaunā skolotāju izglītības projekta „Mācītspēks” mērķis ir spējīgu un motivētu dažādu jomu profesionāļu piesaiste skolotāja darbam, nodrošinot nepieciešamo izglītību un praktiskās mācības. Projekta „Mācītspēks” ietvaros tiks sniegta iespēja 100 atlasītiem kandidātiem viena studiju gada laikā iegūt pedagoga kvalifikāciju un otra gada laikā turpināt profesionāli pilnveidoties, lai kļūtu par skolotāju kādā no Latvijas skolām. Vairāk par projektu un pieteikšanās procesu: https://macitspeks.lv.

Projektu īsteno Latvijas Universitāte, Daugavpils Universitāte, Liepājas Universitāte un nodibinājums „Iespējamā misija”, to pārrauga Izglītības un zinātnes ministrija. Projekts „Mācītspēks” tiek īstenots Eiropas Sociālā fonda līdzfinansētā projekta Nr. 8.2.1.0/18/I/004 „Latvijas Universitātes inovatīvas, pētniecībā balstītas studiju virziena „Izglītība, pedagoģija un sports” studiju programmas” ietvaros.