Autors: Laura Ņeverovska, laikraksts “Zemgale”

Jūnija izskaņā noslēdzās jaunā skolotāju izglītības projekta “Mācītspēks” kandidātu atlase – to izturējuši 146 kandidāti, kas ir labākie no labākajiem un ar augstu motivāciju kļūt par skolotājiem. Par projekta dalībnieci kļuvusi arī dobelniece Annija Balčūna.

25 gadus vecā Annija Balčūna savā dzīvē daudz ko jau ir apguvusi un joprojām turpina sevi pilnveidot. Sarunā ar «Zemgali» viņa atklāj, kā vispār nonākusi līdz projektam “Mācītspēks” un kā veicies atlases procesā.

– Ar ko Jūs nodarbojaties pašreiz un kā nolēmāt iesaistīties šajā projektā?

– Es strādāju mediju aģentūrā “MediaCom” Rīgā. Savukārt mans vīrs, pabeidzot Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju, tika aizsūtīts strādāt uz Liepāju. Nu jau gadu viņš dzīvo tur. Bijām nolēmuši, ka šogad jūnijā pēc Jāņiem abi dosimies dzīvot uz Liepāju. Vēlējamies savas mājas tur, taču to, kur es varētu strādāt, nezināju.

Tad jau redzēs

– Man nebija domu, ka es varētu kādreiz kļūt par skolotāju. Ieraudzīju portālā rakstu par to, ka būs tāds projekts. 7. aprīlī notika projekta pirmā kārta, līdz kurai bija nepieciešams aizpildīt anketu tiešsaistē. Tika prasīta augstākā izglītība ar konkrētu kredītpunktu skaitu attiecīgajā priekšmetā, ko vēlos pasniegt. Nodomāju uzrakstīt projekta kontaktpersonai un pajautāt, vai es vispār konkursā varu piedalīties, jo esmu ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Universitātes programmā “Āzijas studijas” turku grupā, kā arī bakalaura grādu Rīgas Tehniskās universitātes programmā “Muitas un nodokļu administrēšana”. Pašlaik vēl studēju Latvijas Universitātē – programmā “Psiholoģija” (2. kursā). Matemātiku, ko izvēlējos mācīt, neesmu studējusi, taču studiju laikā bija daži kursi ar to saistīti. Jautāju arī to, vai varu mācīt psiholoģiju, ja studijas vēl neesmu pabeigusi. Uz saviem jautājumiem atbildi nesaņēmu. Tā kā tuvojās 7. aprīlis, nodomāju, ka šis projekts šķiet interesants, tāpēc aizpildīšu nepieciešamo anketu, un tad jau redzēs. Iesūtīju visus nepieciešamos dokumentus, video, to, kuru priekšmetu vēlos mācīt un kurā skolā, kāda ir mana iepriekšējā pieredze ar bērniem un citu informāciju, kas bija nepieciešama. Nosūtot anketu, tikai reāli sāku domāt, ka varbūt es tiešām to varētu darīt. Tad ar mani sazinājās un man paziņoja, ka esmu iekļuvusi projekta atlases otrajā kārtā.

Lieliska pieredze

– Kas tajā bija jādara?

– Otrajā kārtā bija jāgatavo septiņu minūšu stunda savā izvēlētajā priekšmetā un jāizspēlē lomu spēle. Tas, kuru klasi mācīšu, bija jāizvēlas pašai. Atradu grāmatu piektajai klasei, izpētīju to un domāju, kas varētu būt interesantākais, un izvēlējos teksta uzdevumus. Protams, šis viss notika attālināti, taču bija ļoti laba un interesanta pieredze. Grupā bijām astoņi cilvēki, visi cits citam vadījām stundas. Ar mums kopā bija žūrija – “Iespējamās misijas” un “Mācītspēks” pārstāvji, kas visu vēroja un neiejaucās. Viens žūrijas loceklis bija skolēns, kurš neko no mācību vielas nesaprata un visu laiku iejaucās. Visi grupā esošie pretendenti bija izveidojuši labas prezentācijas dažādos priekšmetos – mājturībā, literatūrā, mūzikā.

Tālāk sekoja lomu spēles, kur katru pa vienam aicināja platformas “Zoom” istabā. Bija dota situācija, ka es esmu latviešu valodas skolotāja un man klasē ir viens skolēns, kuram ir slikta uzvedība – viņš traucē, neļauj pārējiem mācīties un, iespējams, būs nesekmīgs. Mans uzdevums bija runāt ar šā skolēna mammu, lai nonāktu līdz kādam kompromisam. Tas arī šķita interesanti un visiem ļoti labi sanāca. Uzdevuma beigās bija jāaizpilda arī anketa, kurā sniedzām atgriezenisko saiti. Vajadzēja novērtēt sevi – ko es mainītu vai darītu citādi, ja lomu spēle būtu jāizspēlē vēlreiz. Pēc šīs kārtas sāku domāt, ka nu jau man ļoti gribētos iekļūt šajā projektā.

– Kurā skolā un kuram klasēm jūs mācīsiet matemātiku?

– Zentas Mauriņas Grobiņas novada vidusskolā matemātiku pasniegšu ceturtajām klasēm. Pieteikumā rakstīju, ka vēlos mācīt no pirmās līdz sestajai klasei, jo es gribēju, lai sākumā jūtos komfortabli. Bet šajā projektā piedalās arī skolas, kuras norāda nepieciešamo priekšmetu un klašu skolotāju. Projekta organizatori maksimāli liek kopā, lai vēlamo iegūst gan skolas, gan topošie skolotāji. Es biju norādījusi, ka vēlos mācīt Liepājā, bet tur īsti nebija tās manas klases, ko vēlējos. Savukārt Grobiņā bija nepieciešama matemātikas skolotāja ceturtajām klasēm. No manas dzīvesvietas tie ir tikai 11 kilometri.

– Vai skolā jau esat bijusi?

– Skolai vēl sākumā nepaziņoja, ka es esmu apstiprinātā skolotāja. Man bija jādodas pie direktores uz tādu kā darba interviju. Tas bija tāpēc, lai saprastu, vai vispār mani grib ņemt un vai es gribu tur iet. Taču viss bija labi – direktore atvērta, smaidīga un jauka. Iepazinos arī ar savu mentori, kas man palīdzēs un atbildēs uz visām neskaidrībām, palīdzēs iejusties skolas vidē.

Novērtē iepriekš paveikto

– Kā vērtējat šāda projekta esamību?

– Es, protams, iepriekš neko tādu neesmu darījusi, bet man šķiet, ka šis projekts ir ļoti laba iespēja. Paralēli mācīties pedagoģiju un uzreiz strādāt skolā un apgūt to reāli praksē. Tas, ka to varu realizēt Liepājā, man nāca īstajā laikā un vietā. Kad ieguvu bakalaura grādu «Muitas un nodokļu administrēšanā», man nebija tās izjūtas, ka no tā esmu kaut ko ieguvusi, bet tagad sapratu, ka tomēr tas bija vērtīgi, turklāt tieši šajā dzīves situācijā tas man palīdzēja.