Autors: Helmuts Nikandrovs, laikraksts “Neatkarīgā Rīta Avīze”. Foto: Oksana Džadana.

Rīt jau 1. septembris. Daudziem tūkstošiem skolēnu un pedagogu atsāksies mācību process, taču, šķiet, vissatraucošākā (pozitīvā nozīmē) došanās uz skolu Zinību dienā būs tiem, kuri mācību iestādes durvis vērs pirmo reizi – pirmklasniekiem, kā arī jaunajiem skolotājiem. Šogad plašajai pedagogu saimei ir pievienojusies Evija Mirķe. Evija atklāj, ka viņas stāsts par skolotāja profesijas izvēli aizsākās jau pirms 20 gadiem, bet allaž gadījās kāds iemesls, kāpēc šis lēmums tika atlikts. Taču, uzzinot par projektu “Mācītspēks”, kas divu gadu laikā sagatavos jaunu pedagogu paaudzi, Evija saprata ‒ “tagad vai nekad”.

Karjeras līkloči

Aicinājums kļūt par pedagogu nerodas vienas dienas laikā, arī Evija līdz šādai izvēlei nonāca pakāpeniski. “Pirms 20 gadiem iestājos Latvijas Universitātes angļu valodas skolotāja studiju programmā. Toreiz es nebiju pārliecināta, vai vēlos strādāt skolā. Man vienkārši patika mācīties svešvalodas, biju tikko atgriezusies no Zviedrijas, kur biju apguvusi zviedru un franču valodu,” atceras Evija. Pēc pirmā studiju gada viņa mainīja fakultāti un iestājās angļu-norvēģu filologa studiju programmā. Paralēli studijām Evija sāka strādāt, un, kā tas dažreiz mēdz notikt, darbs, darba pienākumi, iespēja nopelnīt ņēma virsroku pār studijām, tāpēc Evija izglītošanās procesam pielika daudzpunkti, pārtraucot studijas LU. Nedaudz vēlāk viņa pievienojās studentu pulkam citā augstskolā, kur izzināja uzņēmējdarbības vidi un ilgus gadus veidoja savu karjeras ceļu starptautiskos uzņēmumos – sākot ar klientu apkalpošanas speciālista, datorlietotāju atbalsta dienesta tehniķa, vēlāk biroja vadītājas darbu. Pamatīgāk iepazīta personāla atlase, tulkošana, un uz laiku Evija ir bijusi pati sev darba devēja.

Taču kaut kur tālākajā vēl neīstenoto ieceru plauktā joprojām dzīva bija ideja par izglītības sektora iepazīšanu, un Evija iestājās Rīgas Tehniskajā universitātē, lai pētītu e-studiju specifiku. Kā zināms, domas mēdz materializēties, un jau trīs gadus arī Evijas ikdiena ir saistīta ar izglītības sektoru. “Līdz pat šai vasarai biju vecākā eksperte projektā “Skola 2030” (gan IKT jautājumos, gan vēlāk pedagogu profesionālās pilnveides jomā), piedalījos arī e-kursa tapšanā skolotājiem. Jau astoņus mēnešus mācu zviedru valodu Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā,” stāsta Evija. “Zviedru valoda nav pārāk pieprasīta, pilna slodze nesanāk, tādēļ bija laiks paplašināt darba lauku.”

Darba vidē balstītās studijas

Projekts “Mācītspēks”, kurā Evija ir iesaistījusies, iespējams, pavērs vēl plašāku skatījumu uz izglītības jomu un pedagoga lomu tajā. “Daudz biju dzirdējusi par “Iespējamo misiju”, mani tas ieinteresēja, bet vēl nepieteicos. Vairākus gadus sekoju “misijas” stāstiem, skolotājiem,” teic Evija. Un šogad, uzzinot par “Mācītspēku”, tika izlemts – jāstartē.

Jūlijā notika divu nedēļu mācības. Kā stāsta Evija, tajās gūts “priekšstats par to, kas notiks augstskolā [projekts paredz vienu gadu ilgas studijas, lai iegūtu skolotāja kvalifikāciju], jo iepazināmies ar universitātes mācībspēkiem un mācījāmies gan teorētiskas, gan praktiskas zināšanas, kas noderēs skolā. Tāpat ir iepazīti kursabiedri – brīnišķīgi, radoši, gudri, enerģiski un domājoši jauni cilvēki, ar kuriem mēs tagad tiksimies bieži, daloties pieredzē un kopā studējot augstskolā. Ir ļoti daudz atziņu, daudz piezīmju pierakstīts. Ja tagad jautātu vienu lietu, ko atceros, tad minēšu profesores Gunas Svences ieteikumu “sinhronizēt” klasi mācību stundas sākumā, lai visi bērni gan fiziski, gan emocionāli pieslēdzas stundai. To es gribu ieviest savās stundās.”

Mācīs datoriku

Evija 1. septembrī strādās divās skolās – Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā turpinās darbu kā zviedru valodas skolotāja vidusskolai un Rīgas 6. vidusskolā sāks strādāt kā datorikas skolotāja 4., 5., un 6. klasēm. “Šajā priekšmetā klases tiek dalītas divās grupās, tādēļ strādāšu pārī ar otru datorikas skolotāju, ar kuru esmu jau iepazinusies un kura ir zinoša un pieredzējusi.”

Evija atklāj, ka jauno mācību gadu gaida ar nepacietību un lielu prieku, taču arī ar bažām par iespējamo attālināto mācīšanos.

“Ļoti labi atceros, kā man veicās pavasarī ar “divpadsmitajiem”. Pieredze nav pārāk veiksmīga – dažiem trūka motivācijas mācīties zviedru valodu, vēl kāds neprata saplānot darbus un kavēja darbu iesniegšanas termiņus. Tiešsaistes stundās piedalījās trešā daļa, kameru ieslēdza vien retais, un bija sajūta, ka runā pats ar sevi. Tagad esmu gatava plānam A, B vai C. Par vidusskolēniem jūtos mierīga – esmu viņus jau iemīļojusi un zinu, ka viņi ir centīgi un strādīgi. Domāju, ka zinu, ko no katra var gaidīt, kā uzmundrināt. Grūtāk ir iztēloties, kā attālināti veiksies ceturtās vai piektās klases skolēniem, kuri tikko sāks apgūt datoriku un kurus es šobrīd vēl nepazīstu, nezinu katra stiprās un vājās puses. Es gan ceru, ka mēs tiksimies klātienē. Vēlos dalīties savās prasmēs un zināšanās, būt daļa no bērnu dzīves skolā, gūt prieku, redzot, kā bērni apgūst manu priekšmetu un kļūst arvien patstāvīgāki savos lēmumos, domāšanā. Neliels izaicinājums būs…”