Autors: Aisma Orupe, žurnāls “SestDIENA”. Foto: Kristaps Kalns.

Vīrieši nav bieža parādība Latvijas skolās, pamatā sievietes vien – sākot no pirmskolas līdz pat augstskolai. Dažā labā izglītības iestādē labi ja sportā un amatu mācībā ir kāds vīriešu kārtas skolotājs.

Tāpēc puišu vēlme darboties izglītības druvā tiek uztverta ar lielāku interesi, bet brīžiem pat tā kā aizdomām: sak, vai tad nav nekā cita, ko darīt? Jo, raugi, atbildība un slodze ir liela, ko nevar teikt par algu.

Taču Artūru Ausēju tas nav aizbiedējis.

Foršākā skolotāja lauri

Tiesa, par skolotāju, pats būdams vēl skolas solā, Artūrs nav vēlējies kļūt. Arī dzimtā neviens nav darbojies šajā jomā.
Tas noticis tā palēnām, soli pa solim, līdz viņš kļuvis par pilntiesīgu pedagogu.

Atšķirībā no lielas daļas Mācītspēka kolēģu viņu var dēvēt par pieredzējušu, jo jaunais vīrietis strādā par Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5. vidusskolas informātikas un programmēšanas pamatu skolotāju jau vairākus gadus.
Tāpēc viņam arī vairs nav lampu drudža, stājoties klases priekšā. Projektā pieteicies, kad ieraudzījis tā reklāmas sociālajos tīklos. Kāpēc? Lai papildinātu un paplašinātu zināšanas pedagoģijā un psiholoģijā, jo tajās robus ik pa laikam izjūtot – ar noteiktajiem 90 stundu kursiem, kas vajadzīgi, lai skolā varētu strādāt arī citas profesijas speciālists, bijis par maz.

Visticamāk, viņa skolēni gan par to paraustītu plecus un teiktu, ka viņš jau tāpat ir foršs skolotājs. Tam apliecinājums ir 2018. gadā saņemtā balva, ko viņam piešķīra Liepājas pilsētas Izglītības pārvalde.

Viena no septiņām nominācijām tā arī nosaukta – Foršākais skolotājs. Tai pretendentus izvirza paši skolēni,. Līdz ar to šis tituls ir patiesi augsta atzinība, jo bērni ar tādu bez iemesla nemētājas.

Svarīga enerģiju apmaiņa

Vaicāts, kā sevi raksturotu pats, Artūrs uzsver, ka ir īsts liepājnieks (nejaukt ar viņa vārda un uzvārda brāli – basketbolistu, kurš dzimis Olainē) – dzimis, audzis, mācījies un joprojām strādā pilsētā, kurā piedzimst vējš. Deviņas klases Jāņa Čakstes Liepājas 10. vidusskolā, pēc tam Liepājas Valsts tehnikumā apgūtas informācijas tehnoloģiju gudrības, ko vēl turpinājis izzināt Rīgas Tehniskajā universitātē un Liepājas Universitātē.

Vēlāk tā sanācis, ka darba gaitas aizvedušas uz skolu. Sākumā gan tīri tehniskā ievirzē – kā datoriķim un informācijas tehnoloģiju speciālistam. Taču skolas vadība laikam kaut ko saskatījusi jaunajā cilvēkā, jo piedāvājusi nostāties arī klases priekšā. «Tā tas notika – pamēģināju un, skat, te nu esmu!» pasmaida Artūrs un uzreiz piebilst: ja nebūtu patikusi jaunā loma, neparko «uz skatuves » vairs nekāptu. Viņš nu ikurāt dzīvo ar tādu pārliecību, ka nevajag ne laiku, ne citus resursus tērēt, ja darbs galīgi neiet pie dūšas. Tad nekāda milzu alga nespēs kompensēt diskomfortu. Bet kas tad tieši iepaticies? Tas, ka savas zināšanas un prasmes var nodot citiem. Skolotājs ir viena no tām profesijām, kura sasaucas ar teātra mākslu, un tas attiecas arī uz savstarpējo enerģiju apmaiņu – pēc labi novadītas stundas rodas tāds pozitīvs lādiņš, un, lai cik banāli tas neskanētu, – gandarījums ir īstais vārds, kas raksturo šī darba pēcgaršu. Jā, skolēni ir dažādi – viņu vēlme mācīties tāpat. Taču, ja pats esi pozitīvi lādēts un nedodies uz klasi kā negaisa mākonis, arī kopējā noskaņa klasē veidosies ar pluszīmi, uzsver Artūrs.

«Ķeblīti» neizsitīs

Kāds pats bijis kā skolēns? Visādi jau gājis, arī pieredzes dažādas, pasmīn skolotājs, taču kopumā viņa filozofija esot tāda: no jebkuras pieredzes – gan labās, gan sliktās –, saliekot visu kopā, var veidot vēl ko labāku.
Skaidrs, ka gadi gājuši un arī viņš mainījies, bet ar kuru gan tā nenotiek? Vairākums jau pamatskolā un pat vidusskolā par augstiem plauktiem nedomā.

«Centos turēties tā pa vidam, šur tur arī augstāk, it īpaši eksaktajos priekšmetos, kas padevās labāk. Sekmes un interese par mācību priekšmetu bija arī atkarīga no mijiedarbības ar pedagogu – ar tagadējo pieredzi varu secināt,» viņš saka un piebilst, ka šī atziņa palīdzējusi arī skolotāja darbā un to aiz auss licis tad, kad pirmo reizi stājies klases priekšā. Vai atceras savu pirmo stundu? O, jā! – uzreiz atsaucas Artūrs.

Tas noticis Liepājas Valsts tehnikumā, kad vajadzējis novadīt stundu specializētajā datorzinību priekšmetā trešā un ceturtā kursa audzēkņiem. Toreiz viņš vēl bijis gados pavisam jauns, tāpēc nav nekāds brīnums, ka skolēni uz viņu tā šķībi skatījušies ar neslēptu izteiksmi sejās: sak, ko jaunu tu mums iemācīsi? Taču, pateicoties šajā jomā iekrātajai pieredzei un tam, ka spējis atbildēt uz visiem skolēnus interesējošajiem jautājumiem, varējis šo izteiksmi nodzēst. Līdz ar to nav bijis problēmu arī ar disciplīnu.

«Ja esi ieinteresējis un pierādījis, ka esi īsts savas jomas specs, galvastiesu pārāks par tiem, kas sēž tev iepretim, lielā mērā vari neraizēties par tādām lietām,» teic Artūrs, kurš gan piebilst, ka nekādā ziņā to nevajag pasniegt augstprātīgi un ar pārākumu, tādā veidā autoritāti un cieņu neiegūsi.

Protams, jābūt gatavam uz dažādiem, arī provokatīviem jautājumiem. Bet kurš gan nav mēģinājis tādā veidā izsist ķeblīti skolotājam zem kājām? Ja tas ir «par lietu», ļoti labi – neļauj ieslīgt rutīnā.

Katrā ziņā tas, ka ugunskristības piedzīvojis ar vecāko kursu tehnikuma audzēkņiem, bijusi laba pieredze. «Tas patiesi bija jaudīgi, mugura bija slapja, bet pats biju dzīvs. Taču arī gatavojies biju pamatīgi un nopietni,» atceroties savu pirmo startu, pats par sevi paironizē Artūrs.

Pa šiem gadiem sanācis pastrādāt arī ar jaunākiem skolēniem, bet šogad stundas plānotas tikai vidusskolas galā. Kurš vecuma posms labāk tīk? Visiem ir savs smeķis, jāspēj tikai atrast kontaktu un veidu, kā ievilkt savā priekšmetā. Un mūsdienu jaunajai paaudzei tehnoloģiju nozīme nav īpaši jāakcentē – ne velti mēdz teikt, ka viņi jau piedzimst ar viedtālruni rokās.

Arī viņa paša bērns esot tam apliecinājums.

Tiesa, viņš sekojot līdzi, lai arī viedierīces tiek lietotas ar jēgu.