Autors:Dace Narubina, Babītes vidusskolas sabiedrisko attiecību speciāliste.

2020./2021. mācību gadā Babītes vidusskolā darbu uzsāk Mācītspēks vācu valodas pedagogs Maija Levāne. Babītes vidusskolas sabiedrisko attiecību speciāliste Dace Narubina tikās ar Maiju, lai uzzinātu, kā viņa nonāca līdz šim MĀCĪTSPĒKA lēmumam un kā viņa jūtas Babītes vidusskolā.

MĀCĪTSPĒKS ir platforma, kas savieno profesionāļus, disciplīnas, sistēmas un cilvēkus. Tas ir jauns skolotāju izglītības projekts – otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības programma “Skolotājs”, kas ir darba vidē balstītas studijas ar mērķi piesaistīt un atbalstīt dažādu jomu profesionāļus skolotāja darbam Latvijas skolās.

D: Pastāsti, lūdzu, kā Tu nonāci līdz lēmumam pieteikties MĀCĪTSPĒKAM!

M: Par darbu skolā apzināti jau esmu domājusi kādus sešus gadus, iepriekš strādājot par tulku, bet, ņemot vērā, ka bija mazi bērni un citas saistības, sapratu, ka sākt skolā strādāt ir kardināla maiņa dzīvē. Par tulku es strādāju 10 gadus, un pirms tulkošanas es strādāju augstskolā. Man ļoti patika strādāt ar studentiem. Šajā ziņā es aptuveni jau zināju, uz ko es nāku, tiesa gan, man nedaudz bija pārsteigums mazās klases, jo esmu tikusi ne tikai pie vidusskolas bērniem, bet arī pie 4., 5., 6. klasēm. Es viennozīmīgi zināju, ka man patīk strādāt ar jauniešiem, man tas darbs jau patika toreiz, savukārt tulkošana ir kaut kas pilnīgi pretējs – uz iekšu vērsts, harmonisks, līdzsvarots. Bet ja to dara 10 gadus, mazliet jau sāc kļūt asociāls, nedaudz sāc iekapsulēties savā lauciņā, piemēram, visi pēdējie seši teksti bija par Kurzemes Hercogisti, brīžiem jau es tikai redzēju Katrīnu Lielo, Hercogu Jēkabu, bruņniecību. Man tas jau sāka likties pat mazliet bīstami. Savukārt nonākt skolā nozīmē ne tikai mācīt, bet arī apgūt jaunās tehnoloģijas. Tie ir mazi, veselīgi izaicinājumi. Bet tagad, kad aizsākās valstī ārkārtējā situācija, daudz kas tika salikts pa vietām. Mēs katrs MĀCĪTSPĒKA dalībnieks (kopā tādi bija 100) nācām ar kādu savu emocionālo fonu, mums katram ir diezgan lieli notikumi dzīvē, kas mums ir ļāvuši pieņemt šo lēmumu. Arī manā dzīvē tajā brīdī tā vienkārši salikās – viens bērns ir liels, otrs bērns ir pietiekami patstāvīgs, sapratu, ka tulkošanai varu pielikt punktu, jo nav vairs nekādu jaunu saistību. Pieteikšanās norisinājās trīs kārtās, pirmā bija plaša anketa, kuru es personīgi pildīju nedēļu, citi, piemēram, no vietas pildīja 9 stundas. Otrajā kārtā bija mini stundu (7 minūšu garumā) vadīšana, kas norisinājās attālināti Zoom platformā. Te, iespējams, arī parādījās Iespējamās Misijas motīvs – padarīt neiespējamo lietu iespējamu, jo novadīt stundu 7 minūtēs nav gluži tas pats, ko mēs uztveram kā mācību stundu. Trešā kārta bija ļoti gara intervija, arī attālināti, sevī ietverot gan psiholoģiskus, gan pedagoģiskus jautājumus. Un tad jau, kad mēs 100 tikām izvēlēti, divās ļoti intensīvās vasaras nedēļās notika mācības, kuru laikā mēs arī paši nonācām skolēnu statusā. Ļoti labi varēja novērot Iespējamās Misijas komandas darbu, kas bija organizēts visaugstākajā līmenī. Un arī lielā slodze ļoti gudri tika novadīta ar vakarā neiztrūkstošām refleksijām un rīta apļiem, jo emocionālā slodze arī bija ļoti liela. Pašās nodarbībās, protams, arī mēs cits no cita daudz ieguvām. Pavisam drīz, augusta vidū, es uzsāku darbu Babītes vidusskolā. Liels gandarījums bija uzsākt darbu ar skolas organizētu semināru Apšuciemā, kas bija uz to pašu vilni, uz to pašu domu virzīts. Tajā brīdī es sapratu, ka esmu nonākusi pareizajā vietā. Ne visas skolas ir tik progresīvas un gatavas šo jauno domāšanu ieviest. Šie kursi bija kā ļoti loģisks turpinājums vasaras nodarbībām.

D: Kā tu izvēlējies “savu” skolu? Kāpēc tieši Babītes vidusskola?

M: Tāpat kā mēs, potenciālie skolotāji, pieteicāmies MĀCĪTSPĒKAM, tāpat arī skolas piesakās šim projektam, un Babītes vidusskola jau ir otro gadu, arī pedagogs Dagne Galvanovska pirms gada savu darbu skolā uzsāka šādā formātā. Jautājums, kas mani virzīja uz pareizo izvēli, protams, bija arī ģeogrāfiskais novietojums. Esmu no Tukuma un, ņemot vērā, ka esmu vācu valodas pedagogs, sapratu, ka Tukumā tik viegli skolā sev vietiņu neatradīšu, jo tā nav tik pieprasīta kā matemātika vai angļu valoda. Babītes vidusskola uzreiz bija pretimnākoša, neliekot man pirmajā gadā pilnu slodzi , arī audzināmo klasi uzreiz varēju neņemt. Līdz ar to es varu “nenokaut” šo strādātprieku, jo arī gatavošanās stundai un pārbaudes darbu labošana ir prieks, ja vien to neiznīcina. Paralēli darbam skolā mums arī turpinās studijas. Šo darbu ļoti balsta mazāk teorētiskās zināšanas, vairāk metodiskās. Tai pašā laikā šīs studijas tiek pielietotas praksē, manuprāt, absolūti veiksmīga mijiedarbība, bet procentuāli dominē skola. Jo mēs visi jau esam ar kādu izglītību savā jomā un tas, kas mums pietrūkst, ir šis pedagoģiskais darbs un diploms.

D: Ko no iegūtajām prasmēm, zināšanām MĀCĪTSPĒKA nodarbībās Tu savās mācību stundās nodod bērniem?

M: Primāri no MĀCĪTSPĒKA esmu paņēmusi un ielikusi savās stundās dzirksti un azartu, un tas neapšaubāmi klasē “pavelk” līdzi arī bērnus. Manās stundās mēs daudz strādājam grupu darbos. Mazākajās klasēs izmantojam spēļu motīvus, strādājam uz motoriku vērstām aktivitātēm. Ļoti daudz izmantojam runāšanu. Stundās esam ieviesuši vairākus skaistus rituālus, piemēram, jautājumu – atbilžu spēles, ar šo mēs iesākam stundu un iesildāmies, tas patīk visiem. Tāpat arī noslēdzam stundu ar rituālu – “vēstuļu pele” jeb „Eine kleine Briefmaus” – tas ir vācu skaitāmpantiņš, kas Vācijā kā ļoti iemīļots motīvs ir attēlots uz pastmarkas. Izdomāju, ka tas skolēns, kurš paliek ar vēstuli rokā, mājās šajā vēstulītē īsi (kaut vai ar simbolisku smaidu) ieraksta savus stundas iespaidus. Maza atgriezeniskā saite man.

D: Kā Tu jūties Babītes vidusskolā?

M: Babītes vidusskolā darbs mani nesasprindzina, un tas ir ļoti patīkami. Nav jābūt bailēs, stresā, iekšēji saspringušam – tas ir ļoti svarīgi. Svarīgi ir just un apzināties, ka tev uzticas. Turklāt man skolā ir arī savs mentors, pie kā es varu jebkurā laikā griezties ar visa veida jautājumiem. Šo noteikti veicina vairāki apstākļi, bet pāri visam – labestīgi bērni. Te noteikti liels paldies jāsaka iepriekšējiem skolotājiem, klašu audzinātājiem, vecākiem. Tas ir ļoti pozitīvs lādiņš. Man nav neviena destruktīva, agresīva bērna. To arī jūt, kā skola pie šī strādā – ir šīs mazās, regulārās metodiskās sapulces, pēc stundām skolotājs audzinātajam nodod savu atgriezenisko saiti un nākamajā stundā var redzēt, kā tas ir nostrādājis. Jāsaka, ka šī ir ļoti labi organizēta skola. Man visu parāda, ierāda un atliek tikai iet un mācīt nevis skraidīt un organizēt savu ikdienu. Iespējams arī Covid-19 ir ieviesis savas mazās, labās korekcijas. Piemēram, mums ir mazas dinamiskas pauzes, nav trokšņaini starpbrīži. Visi ir savos korpusos, gaiteņos. Visi ir tādās mazās šūniņās – tas noņem stresu un iedod labsajūtu. Man ir ierādīta skaista, gaiša klase. It kā sīkums, bet ir svarīgi, lai darba vide rada prieku. Man ļoti patīk kolēģi, tie ir progresīvi domājoši cilvēki. Manuprāt, skola ir arī sapratusi, ka nedrīkst nomocīt savus skolotājus. Nepārspīlē ar visu metodisko un tematisko plāna izveidi, tas viss ir saprātīgos apmēros. Man ir sajūta, ka te sastrādājas, nevis pilda formalitātes.

Paldies Babītes vidusskolai, pedagogiem un vecākiem, kas man dod tik labus bērnus!