Autors: Paula Dēvica, “Latvijas Radio” korespondente.

Karjeras nedēļā Latvijas Radio stāsta par projekta “Mācītspēks” skolotājiem, kas darba gaitas skolā uzsākuši šogad. Pedagogiem šis mācību gads ir īpaši sarežģīts gan jaunā izglītības satura, gan pandēmijas dēļ. Par to, kā ir būt jaunam pedagogam šajā neprognozējamajā laikā un kā izvēlēties sev piemērotu nākotnes nodarbošanos, stāsta Liepājas Oskara Kalpaka 15. vidusskolas angļu valodas skolotājs Dāvis Konopackis.

Dāvis māca angļu valodu Oskara Kalpaka 15. vidusskolā. “Izglītība man ir Āzijas studijas. Darba pieredze man ir bijusi raiba. Esmu mētājies apkārt pa pasauli – visādus melnos darbiņus darījis, pārdošanas darbus un vēl šo to. Un tad man beidzot sanāca tā, ka es aizgāju uz universitāti, pateicu, ka es gribu būt skolotājs – kas man ir jādara? Un tā nu es esmu šeit. Mācu otrajām un trešajām klasēm – mazajiem. Sākums bija ļoti satraucošs. It kā mēs bijām sagatavoti – nebija tā, ka mūs iemet skolā nesagatavotus. Bet tik un tā, kad tu saskaries ar to reālajā dzīvē, ir tā – oi, es patiesībā neko nezinu. Bet tad tu nomierinies, visas savas idejas un domas sāc īstenot un tad tev ļoti forši viss sanāk. Tu redzi – bērni tev smaida pretī un viņi saprot. Tas nozīmē, ka tu esi uz pareizā ceļa,” stāsta Dāvis.

Pedagogs atzīst, ka, ja pats mācās, nevis klausās, ko māca – apgūst labāk. “Kā jau teicu, es mācījos japāņu valodu un tur īsti ar to, ko tev iedod, nepietiek. Respektīvi, ļoti daudz bija jāmācās pašam. Un es sapratu, ka tādā veidā ļoti labi var apgūt. Bērni man dara tieši to pašu skolā. Es dodu viņiem uzdevumus. Tā teikt, es stāvu viņiem blakus un viņi dara lielāko darbu. Mazajām klasēm jānāk klātienē, vai ir Covid-19 vai nav Covid-19, līdz ar to man nav attālinātas mācīšanas pieredzes,” norāda Dāvis.

Viņš atzīst, ka var izjust visu, kas jādara skolotājam. “Mazie, man liekas, vēl neapzinās, kas ir tāds Covid-19. viņi zina to vārdu – korona, kovids – viņi sarunājas savā starpā un lieto šo vārdu. Bet es domāju, ka viņi neaptver, kas tas ir, līdz ar to tas viņus neietekmē. Varbūt tik, cik vecāki viņiem kaut ko pastāsta, jo es gluži par tādām lietām stundā nerunāju. Mēs vienkārši adaptēsimies un kaut kas viennozīmīgi mainīsies. Es domāju, ka lielās klases tā arī paliks – varbūt ne viss, bet kādi 20-40% mācību būs attālināti. Mazie, es domāju, turpinās nākt klātienē, jo viņiem ir vajadzīgs, lai priekšā ir skolotājs, kurš pastāsta,” skaidro Dāvis.

Viņš iesaka izvēlēties trīs profesijas, kuras interesē. “Gluži neej mācīties to, kas tev neinteresē, jo būs ļoti grūti. Izvēlies, kas interesē, un paskaties, vai valsts tev vispār tajā jomā var piedāvāt darbu. Es ļāvos plūsmai, un man sanāca tīri labi. Mani uzrunā darbs ar bērniem un tas, ka es jūtu, ka viņi iegūst informāciju. Un pēc tam, kad tu ej cauri skolai, kaudzēm mazu bērniņu tevi sveicina un vēlas ar tevi runāties angļu valodā – tas ir kaut kas super patīkams. Reizēm pat drebuļi iziet cauri kauliem,” atzīst Dāvis.