Autors: Lilija Gorodko, projekta “Mācītspēks” dalībniece.

Es esmu Lilija, man ir 27 gadi, un tikai nedaudz vairāk nekā divus mēnešus esmu bioloģijas, dabaszinību skolotāja un klases audzinātāja.

Pēc vidusskolas 2012. gadā iestājos Latvijas Universitātes (LU) Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātā, sapņoju, ka pabeigšu un strādāšu par reindžeri kādā Latvijas dabas parkā, daudz laika pavadīšu ārā. Īstenība bija tāda, ka nebija ne vakanču, ne man bija tās daudzu gadu pieredzes, kuru visi prasa, kad tu kā jauns, tikko augstskolu pabeidzis cilvēks gribi sākt darba attiecības.

Dabūju darbu valsts iestādē par kartogrāfu, nebija gluži sapņu darbs, bet izglītībai atbilstošs un vajadzēja kaut kur strādāt un uzkrāt to visiem darbadevējiem nepieciešamo pieredzi. Darbs kartogrāfijā bija briesmīgs, garlaicīgs, monotons, neizaicinošs, vienmuļš un tā tālāk. Bet par  laimi, paziņa no ģeofakultātes piedāvāja pastrādāt par ģeogrāfijas skolotāju (pulciņa vadītāju) Rīgas Dabaszinību skolā. Šis darbs bija vienreiz nedēļā un laika ziņā pēc mana darba kartogrāfijā. Es satiku bērnus, un viņiem visiem dega acis, viņiem interesēja daba, ģeogrāfija, pārgājieni. Es visu nedēļu plānoju, ko es varētu saviem mazajiem ģeogrāfiem parādīt, iemācīt, kur aizvest. Tas bija pirmo reizi, kad padomāju, skolotājas darbs ir labākais darbs pasaulē, tu vari izkustēties, tu runā ar cilvēkiem, kas ir ļoti atklāti, sirsnīgi, (bērni) neslēpj savas emocijas.

Kartogrāfijas darbu nomainīju pret darbu LU Botāniskajā dārzā, kas jau bija tuvāk manam sapņu darbam. Es vadīju ekskursijas un radošās darbnīcas pieaugušajiem un bērniem, turpinot strādāt arī skoliņā. Tā pagāja divi gadi. Paralēli darbiem studēju arī maģistrantūrā par ģeologu.

Pabeidzot studijas, nolēmu, ka pietiks studēt un man vajag tā saucamo gap year [brīvs gads], aizbraucu uz ASV, kur biju au pair [auklīte] latviešu/amerikāņu ģimenē. Tad Horvātijā un tad Norvēģijā. Tā mans gap year pārvērtās par trīs gadiem.

Strādājot tik ilgu laiku ar bērniem, doma par skolotājas darbu nelika mieru, tad es pieteicos par skolotāju latviešu kopienas skoliņā Oslo. Tas bija arī burvīgs laiks. Tik ilgu laiku pavadot ārzemēs un daudz runājot angliski, satikt tik daudz latviešus vienuviet un vēl būt daļai no tā, kā mazie latvieši ārzemēs ar tavu palīdzību arī runā latviski, izzin latviešu kultūru, – tā bija burvīga sajūta.

Tad bija 2020. gada 12. marts, bija mana dzimšanas diena, un izsludināta ārkārtas situācija Norvēģijā. Mēs [ar dzīvesbiedru] sapratām, ka nevaram būt vairs prom no Latvijas, ja nevaram aizceļot tur jebkurā brīdī. Un doma par atgriešanos dzimtenē jau mūs piemeklēja ik pa laikam.

Par projektu “Mācītspēks” dzirdēju jau sen, un nu bija izlemts – pieteiksimies, un, ja mūs paņems, pārvācamies, tas dos mums uzreiz darbu un būsim noderīgi Latvijas sabiedrībai, un tad varēšu pa īstam pamēģināt būt par skolotāju īstā skolā.

Piesakoties “Mācītspēks” projektā, atzīmēju, ka gribu strādāt kāda Vidzemes skolā, vēlams nelielā lauku skolā. Noteikti ne Rīgā! Tā nu mūs [paņēma mūs abus] ceļi atveda uz Priekuļiem. Šis variants izpildīja visas mūsu “prasības” – Vidzemes centrs, skaista daba, neliela skola. Bet šajā skolā nevajadzēja ģeogrāfijas skolotājus, bet gan bioloģijas un ķīmijas skolotāju. Tā es kļuvu par bioloģijas skolotāju ar ģeogrāfa izglītību. Zināju, kas tas būs izaicinājums, un tas joprojām tā arī ir. Dažas lietas mācos kopā ar skolēniem, nebaidos atzīt, ka kaut ko nezinu.

Esmu guvusi labas atsauksmes gan no skolēniem, gan no skolos vadības, gan no Daugavpils Universitātes bioloģijas metodiķes, gan no “Mācītspēks” mentores par to, ka stundas veidoju labas, attiecības ar skolēniem arī.