Pirms šā mācību gada sākuma Rīgas un Pierīgas skolās vien trūka teju pustūkstoša pedagogu un visā valstī kopumā, protams, vēl vairāk. Kā tādu robu aizpildīt? Kamēr nav saprotams, kā šajā profesijā iedabūt augstskolu absolventus, kuri gan ieguvuši skolotāja diplomu, bet karjeru arvien nolūko citos laukos, kopš pērnā gada radies avots, kas pedagogu rindās iepludina svaigus spēkus. Tas ir jauno skolotāju izglītības projekts “Mācītspēks”, kurā dara tieši pretējo – dažādu profesiju pārstāvjus, kam augstākā izglītība citās specialitātēs, aicina atkal kļūt par studentiem, iegūstot pedagoga kvalifikāciju un līdztekus jau strādājot skolotāja darbu.

Novitāte – darba vidē balstītas studijas

Minēto projektu Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzībā un ar Eiropas Sociālā fonda līdzfinansējumu īsteno Latvijas Universitāte, Liepājas Universitāte, Daugavpils Universitāte sadarbībā ar nodibinājumu “Iespējamā misija”. Tas ilgst divus gadus: pirmajā projekta dalībnieki studē 2. līmeņa profesionālās augstākās izglītības studiju programmā “Skolotājs” kādā minētajām augstskolām, bet otrajā gadā nostiprina savas zināšanas un prasmes, apgūstot mācību programmu profesionālās tālākizglītības un pilnveides izglītības iestādes “Iespējamā misija” vadībā.

Dr. paed. Ieva Margeviča-Grinberga, Latvijas Universitātes (LU) Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes asociētā profesore, programmas “Skolotājs” direktore, projektu raksturo šādi: “Jāuzsver, ka “Mācītspēks” ir paredzēts tikai tiem, kam jau ir viena augstākā izglītība. Ķīmiķi, fiziķi, inženieri, sportisti un daudzu citu specialitāšu pārstāvji tikai pārkvalificējas, šajās studijās apgūstot pedagoģijas metodiku, psiholoģiju, svarīgākās zināšanas, kas nepieciešamas, lai strādātu skolā. Atšķirībā no citām programmām šie studenti līdztekus teorijas apguvei jau strādā par skolotājiem, tātad tās ir darba vidē balstītas studijas, šobrīd unikālas Baltijas valstīs. Lai kļūtu par projekta dalībnieku, obligāts nosacījums ir līgums ar kādu skolu par pedagoga darbu. Jaunie skolotāji saņem trīspusēju dažādu līmeņu atbalstu: no universitātes, “Iespējamās misijas” un mentora skolā. Tas arī nosaka studentu augsto apmierinātības līmeni – kā liecina aptauja, kopumā ar projekta norisi apmierināti ir 96 procenti visu triju augstskolu studentu. Valsts apmaksā viņu studijas un vēl piešķir stipendiju 200 eiro apmērā. Taču ne mazāk svarīgi, ka arī 94-95 procentu darba devēju ir apmierināti ar jaunajiem skolotājiem. Pirmais mācību gads pērn bija kā izmēģinājuma, pilotēšanas fāze, kam seko nākamais – jau “Iespējamās misijas” paspārnē.”

Uzsaukumi “Mācītspēkā”, pateicoties arī projekta komandas neatlaidīgajiem pūliņiem, nesuši bagātus augļus – ik gadu saņemti vairāk nekā tūkstoš pieteikumu, arī no interesentiem latviešu kopienās ārzemēs, piemēram, Somijā, Lielbritānijā, Norvēģijā un pretēji izplatītajam priekšstatam apliecinot, ka skolotāja darbs var būt iekārojams un cienīts.

Konkurence liela, atlase stingra

Taču kļūt par projekta dalībnieku nav vienkārši: latiņa uzcelta ļoti augstu. Kā rakstīts “Mācītspēka” nolikumā, “projekta dalībniekiem ir nepieciešamas ne vien teicamas zināšanas mācību priekšmeta jomā, bet arī mācīšanās, refleksijas un analītiskās prasmes, kā arī mērķtiecība un neatlaidība, lai apgūtu skolotāja profesiju.” Dalībnieku atlase norisinās trijās kārtās, izvēloties simt piemērotākos kandidātus.

Kā skaidro I. Margeviča-Grinberga, sākotnēji projektā bija paredzēts, ka puse dalībnieku studē LU un pa 25% pienākas Daugavpilij un Liepājai. “Taču īstenošanas gaitā noskaidrojās, ka visvairāk vakanču un iespēju darbu atrast ir Rīgā un arī studentiem mācības galvaspilsētā bija lielākā prioritāte. Tāpēc arī IZM ļāva mainīt šo procentuālo sadalījumu, un 63% no nākamiem skolotājiem mācās Latvijas Universitātē. Pērn studijas pabeidza 58 jaunie skolotāji, kas arī ir ļoti augsts rādītājs. Studiju pārtraukšana saistīta ar objektīviem iemesliem, piemēram, bērna kopšanas atvaļinājumu, tā ka to nevar uzskatīt par studiju pamešanu, un atbiruma faktiski nav. Tagad sācies otrais mācību gads un situācija ir līdzīga. Studijas intensīvi notiek divas nedēļas jūlijā, un turpmāk piektdienās ir attālinātas lekcijas. Tur, kur nepieciešamas nodarbības klātienē, teiksim, dizains un tehnoloģijas, izmantojam hibrīdmodeli – mācības gan klātienē, gan attālināti. Jaunums vēl ir tas, ka LU ir speciāla profesionālās pilnveides programma mūsu studentu mentoriem darba vidē. Katru gadu augustā ir nodarbības, kur stāstām gan par saturu, ko studenti apgūst, gan aplūkojam, kā viņiem veicies skolā un universitātē, gan arī iesakām labākās stratēģijas, kā jaunos skolotājus darba vidē atbalstīt.”

Jēkabs Krīgerts (26 gadi), kas studē pirmo gadu un māca fiziku Ādažu vidusskolā, stāsta: “Reāli jau no 1. septembra strādājam trīs, četras dienas nedēļā, bet piektdien pašiem ir mācību diena. Šajā semestrī apgūstam pedagoģijas pamatu kursu, psiholoģiju, kā arī papildu zināšanas savā konkrētajā mācību priekšmetā. Vēl katru otro sestdienu nodarbības rīko “Iespējamā misija”. Viņi gan saliedē mūs, gan sniedz dažādas praktiskas, darbam noderīgas dzīves gudrības. Studenti sadalīti četrās grupās, un tad visi tā draudzējamies. Viss pagaidām notiek attālināti, bet ir plānots, ka tiklīdz būs iespējams, nodarbības būs arī klātienē. Jāveic daudz praktisku uzdevumu, piemēram, jāsagatavo tematiskais plāns nākamajai nodaļai, ko mācīšu 8. klasei fizikā. Pasniedzēji cenšas uzdot tādus darbus, kas izmantojami reālajā praksē. Tālāk arī apspriežam, kā tas izdevies, ko turpmāk darīt labāk vai citādāk. Tā patiešām ir praksē balstīta izglītība. Es iepriekš esmu beidzis Rīgas Tehniskās universitātes medicīnas iekārtu inženieriju un fiziku, iegūstot profesionālo bakalaura grādu. Tai laikā līdztekus strādāju mikrobioloģijas zinātnē, bet pēc tam uz diviem gadiem ceļš aizveda uz IT jomu, īstenojot projektus Vācijā.”

Motivācija – profesijas aicinājums

Jēkabs saka – skolotāja darbs aizņem ļoti daudz laika. Zināmas bažas esot par attālināto mācību ieviešanu atsevišķās klasēs, jo viss darbs jāpārplāno. Taču priekšrocība tā, ka, strādājot IT jomā, iegūtas tagadējā pedagoga darbā ļoti noderīgas prasmes, un viņš ar pašreizējo dzīves gaitu ir apmierināts. “Interese par pedagoģiju īstenībā bija jau skolēna gados, bet studiju laikā sapratu, ka to patiešām vēlētos. No zinātnes aizgāju jau 2018. gada februārī un tad bija izvēle – pedagogs vai IT. Izvēlējos pēdējo, izmēģināju, bet tad uzzināju, ka Ādažu vidusskolā nav kas māca fiziku. Gandrīz joka pēc pieteicos darbā, un pēc dažām dienām jau stāvēju klases priekšā. Tā ka īstenībā skolā esmu jau otro gadu, bet pirmais bija ar minimālām pedagoģiskām zināšanām, un tieši tāpēc tagad esmu “Mācītspēkā”. Par to varu teikt tikai labus vārdus, un, ja kādam ir ideja, ka viņš vēlētos kļūt par pedagogu, šī ir iespēja, ko tiešām vajag izmantot.”

Projektā “Mācītspēks” nonāk motivēti un lēmumos nobrieduši cilvēki, uzskata I. Margeviča-Grinberga. “Šajā kovida laikā daudzi cilvēki ir izvēlējušies pārkvalificēties: ja esi piesaistīts skolai un tev ir garantēts darbs, tas tomēr dzīvei dod stabilitāti. Nākamā ir kategorija, ko es gribētu nosaukt par nepiepildīto sapņu īstenošanu: cilvēks kādreiz ir vēlējies būt par skolotāju, bet izmācījies ko citu, un tomēr atgriežas pie šī sapņa. Viņam ir, ko teikt, viņš vēlas dalīties savās zināšanās, strādājot ar bērniem un jauniešiem. Tātad kļūšana par skolotāju ir pārdomāta, izsvērta izvēle. Skolotāju rindās ir uzņēmēji, kas māca svešvalodas, bet, piemēram, kāda mēbeļu ražošanas uzņēmuma īpašnieks – dizainu un tehnoloģijas. Viņš ļoti daudz ko zina no prakses, un skolas direktore ir sajūsmā, kā viņš ar bērniem strādā. “Mācītspēka” dalībnieku starpā ir arī advokāti, juristi, žurnālisti un daudzu citu profesiju pārstāvji.” Vidējais projekta dalībnieku vecums ir nedaudz virs 30 gadiem.

Piemēram, Lienes Smirnovas (31 gads) pirmā specialitāte ir agronome ar specializāciju dārzkopībā un vides inženiere. Taču darba gaitās pēc augstskolas sapratusi, ka šī nav bijusi pareizā izvēle visam mūžam. Būdama bērniņa kopšanas atvaļinājumā, izdomājusi, ka tomēr jādodas sirds aicinājuma virzienā, šogad iesniegusi pieteikumu “Mācītspēkam”. Izturējusi konkursu, tagad Aizkraukles profesionālajā vidusskolā māca dabaszinības un pedagoģiju attālināti studē Daugavpils Universitātē. Viss sakritis ļoti labi, jo arī dzīvesvieta Aizkrauklē.

Savukārt Artūrs Ausējs (36 gadi) māca datoriku Liepājas 5. vidusskolā. Viņš ir projekta otrā gada dalībnieks, pedagoga kvalifikāciju ieguvis Liepājas Universitātē.

“Kopš vidusskolas līdz maģistra grādam man visas augstākās izglītības saistītas ar IT jomu. Esmu IT projektu vadītājs, datorsistēmu tehniķis, programmētājs, katrā augstskolā kaut kas cits. Šajā laukā strādāju jau daudzus gadus. Skolotāja kvalifikāciju vēlējos iegūt, jo man ļoti patīk dalīties ar savām zināšanām, un redzu, ka skolēni to novērtē. Man prieks, ka esmu kādam parādījis jaunu ceļu, ka manām zināšanām ir turpinājums. Dziļāk iepazīstot šo jomu, vidusskolēni arī var novērtēt – vai tas viņiem der, vai neder. Iespējas, ko varētu darīt, šeit ir ļoti plašas. IT joma īstenībā prasa lielu darbu, mācīšanos, bet var arī izvēlēties savām spējām un interesēm atbilstošus līmeņus. Man nav liels stundu skaits, bet tajās gribu maksimāli daudz iemācīt skolēniem. Mācu vidusskolēnus, un viņi ir gana ieinteresēti datorzinību apguvē. Grupas nav lielas, ir iespējama individuāla pieeja katram. Tagad ir jaunas programmas, sniedzot dziļāku ieskatu noteiktajā virzienā.”

Artūrs atzīst, ka mācības projektā ir ļoti noderīgas, gūstot vērtīgu noderīgu informāciju paša personības attīstībai.

Klasē ar “drošības spilvenu”

“Izvēli kļūt par skolotāju nenoliedzami motivē arī projekta labvēlīgie nosacījumi: studijas bez maksas, īss mācību laiks, stipendija un mācības jau darba vidē,” spriež I. Margeviča-Grinberga. “Stipendija ir nepieciešama, jo darba sākumā studiju laikā neiesakām strādāt lielu slodzi: tas var būt pārāk smagi cilvēkam bez pieredzes, jo ir jāmācās, jāveic mājas darbi, jāraksta diplomdarbs. Tādējādi stipendija aizstāj vismaz daļu no samazinātās slodzes atalgojuma.”

Par nozīmīgu pārbaudījumu jauno skolotāju pastāvēšanai izvēlētajā profesijā viņa uzsver skolēnu pašdisciplīnu un pienākuma apziņu. “Tā ir galvenā problēma. Pedagoģijā šo darbu ar skolēniem un klasi apzīmē kā klasvadību. Tas ir liels izaicinājums ne tikai mūsu studentiem, bet vispār skolotājiem, arī tiem, kam daudzu gadu pieredze. Mūsu studenti gandrīz visi kā viens stāsta, ka skolēnu uzvedība ir izaicinoša, daudziem nav cieņas nedz citam pret citu, nedz skolotājiem. Šo grūtību pārvarēšanā studentus cenšamies īpaši atbalstīt gan universitātē, gan “Iespējamā misijā”, cenšas palīdzēt arī mentori. Jaunie skolotāji skolā nav bijuši kopš saviem skolas gadiem, un pašreizējā situācija viņiem ir patiešām liels pārbaudījums.”

L. Smirnova šajā ziņā ir optimistiska: “Ar prieku eju uz skolu un ceru, ka šī laimes sajūta arī paliks. Skolotāju kolektīvs ir ļoti labs, jūtos gaidīta, un man arī patīk, ka varu bērniem iemācīt kaut ko jaunu. Ir aizraujoši, ka viņi man uzdod dažādus jautājumus, un saprotu – viņiem tēmas, par ko mācu, interesē. Mācu pirmā un otrā kursa audzēkņus, kas ir faktiski 10.-11. klase, un esam atraduši kopīgu valodu, labi saprotamies.”

J. Krīgerts: “Fiziku mācu 8. un 9. klasei, jauniešiem 14-15 gadu vecumā, kam ļoti gribas stundu laikā savstarpēji komunicēt un arī interese par fiziku visiem nav milzīga. Taču pamata zināšanas ir jāapgūst, kaut vai tādēļ, lai izprastu mūsu pasaules būtību. Man ir 13 klašu, aptuveni 320 bērnu, klasvadības problēmas ir tādā ziņā, ka viņi grib pļāpāt. Pēc jaunā mācību satura paredzēts, ka mācību procesā skolēni savā starpā daudz komunicē un skolotājs kļūst par tādu kā konsultantu, tas nav vienkārši, bet tikt galā var.”

Gan jau kādam varbūt arī klasē klājas grūtāk, bet jācer uz labāko. Kā saka I. Margeviča-Grinberga: “Nezinu, kā ir Liepājā un Daugavpilī, bet mums Rīgā atbiruma šā iemesla dēļ nav bijis, neviens nav nobijies un aizmucis. Katrā ziņā liela nozīme ir vispusīgajam jauno skolotāju atbalstam, kas kalpo kā drošības spilvens.”

Nepilns simts jaunu skolotāju ik gadu – tas pašreizējā pedagogu deficīta aizlāpīšanai nav daudz. Ja vēl ņem vērā, ka saspringtajos pandēmijas un kompetencēs balstītā mācību satura ieviešanas apstākļos, kas līdzi nes paaugstinātas prasības, daudzi pensijas vecuma skolotāji pošas atpūtā (kā liecina Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības šogad veiktā aptauja, 46% skolotāju apsver iespēju pamest darbu tuvākajā nākotnē), tas ir kā piliens jūrā. Toties zelta piliens, kas veicina izglītības izrāvienu spēcīgākai Latvijai.

___________

Autors: Mudīte Luksa, EPALE žurnāliste.