Ivita Asare Dobeles Valsts ģimnāzijā strādā otro mācību gadu. Savulaik bijusi ekonomiste bankā, kur nostrādājusi vairāk nekā 20 gadus, šobrīd ir arī Latvijas Handbola federācijas prezidente un ģimnāzijā kā «Mācītspēka» dalībniece vidusskolas klasēm māca uzņēmējdarbības pamatus un komerczinības. Kas viņu motivējis izvēlēties pedagoga darbu un kādi ir secinājumi pēc nostrādātā laikposma?

– Viss aizsākās pirmajā pandēmijas «vilnī». Dēls mācījās 10. klasē, vērsās pie manis ar mājasdarbu krievu valodā, kur bija jāizpilda n-tās darba lapas, un tās pildīju es, – atklāj skolotāja. – Tad sāku domāt: kā mans puika iemācīsies krievu valodu, ja viņam tagad jāsūta četras darba lapas? Uzrakstīju arī skolotājai komentāru, ka tā, man liekas, iemācīties nevar… Un tad sāku apjaust, ka šādi, mājās dīvānā sēžot, ir ļoti viegli komentēt; ka es jau gan visu zinu. Tobrīd jau biju aizgājusi no darba bankā, cita darba nebija, un izlēmu – pamēģināšu pieteikties, ja jau es zinu, kā skolotājam tās lietas ir jādara, tā, arī es sevi piedēvēju tiem gudrajiem «dīvānā runātājiem»: ja paša bērni iet skolā, mēs taču visu zinām, kā viņiem būtu labāk, kā viņiem ir jāmāca. Nolēmu iet un parādīt.

– Jums rit otrais mācību gads skolotājas amatā. Kādi ir secinājumi: varat šo darbu darīt?

– Jāsaka tā: es varu, bet, apvienojot to ar vēl n-tajām lietām, kas šobrīd veido manu ikdienu, kad skola ir tikai viena no vairākām, šādā režīmā to viennozīmīgi nevar darīt kvalitatīvi. Līdz ar to drīzumā būs jāpieņem lēmumi, kā darīt tālāk. Jā, varu, bet tas prasa ļoti daudz laika, it sevišķi, ja grib strādāt kvalitatīvi, interesanti, radoši un pārdomāti. Turklāt mums kā jaunajiem pedagogiem ļoti daudz laika prasa materiālu sagatavošana, arī gatavošanās mācību stundu norisei. Bieži vien, sagatavojot stundu, tikai trešajā vai ceturtajā reizē saproti: jā, beidzot tā pēc kaut kā izskatās… Tas ir nemitīgs sevis pilnveidošanas process. Un šis darbs viennozīmīgi ir nenovērtēts. Es droši vien piedāvātu izglītības ministrei pastrādāt skolā un vadīt stundas kaut vai mēnesi. Tad varbūt kaut kas mainītos pieejā un vērtējumā par to, ko skolā dara pedagogs, kāda ir viņa noslodze.

– Kādas vēl atziņas par skolotāja darbu gūtas?

– Savu viedokli esmu mainījusi diezgan būtiski. Skolā, kā jebkurā darba vietā, ir cilvēki, kuri noteikti dara vairāk, nekā vajag, un ir, kuri atstrādā tikai pienākumos paredzēto. Protams, nevar visus mest pār vienu kārti, bet cilvēka, kurš grib no sirds strādāt, darbs ir nenovērtēts. Mani personīgi ļoti ietekmē arī tas, kādi ir skolēni. Joprojām netieku pāri tam, ka viņi nav ieinteresēti un motivēti mācīties. Man ir ļoti grūti ar to tikt galā. Tas ir gandrīz vai lielākais drauds, kāpēc domāju par to, vai es gribu vai negribu turpināt. Tu ieguldies, dari, bet, ja pretī nav to degošo acu, kas to grib saņemt, nolaižas rokas…

Laikam tas ir mans lielākais «aplauziens»: nākot uz ģimnāziju, bija priekšstats, ka ģimnāzijā ir tikai tādi skolēni, kuri grib mācīties. Kad izrādījās, ka tā gluži nav, bija diezgan liels šoks.

– Jāsecina, ka iegūtā pieredze ir vairāk negatīva nekā pozitīva?

– Tas ir divējāds jautājums. Pozitīvo gadījumu nav daudz, toties tie skar līdz sirds dziļumiem. Otra lieta – par pozitīvajām atsauksmēm mēs nereti neuzzinām, jo skolēni reti kad atgriezeniskajā saitē atļaujas pateikt, ka ir bijis labi. Līdz ar to jautājums ir par to, kam mēs pievēršam uzmanību. Jā, mums stāsta, ka jāfokusējas uz labo, skaisto, uz gandarījuma mirkļiem. Bet proporcija ir pārāk liela par labu negatīvajiem gadījumiem, arī tāpēc, ka tiem pievēršam vairāk uzmanības, tie ir jārisina. Negribu teikt, ka negatīvo iespaidu ir vairāk, diemžēl tie ir redzamāki un ar tiem nākas saskarties vairāk. Bet, protams, ir arī pozitīvie.

– Ko vēl jums devusi iesaistīšanās «Mācītspēka»?

– Lai kas notiktu pēc šiem diviem gadiem, es noteikti nenožēloju skolā iegūto pieredzi. Esmu iepazinusi skolas vidi, uzzinājusi daudz jauna arī pati par sevi. Iespējams, citos apstākļos es to neuzzinātu. Tās ir lietas, ko gribētu sevī pilnveidot un kas man noteikti noderēs, šobrīd strādājot par prezidenti Latvijas Handbola federācijā un turpmāk citos darbos. Viennozīmīgi šī ir pieredzes, sevis pilnveidošanas un robežu pārbaudīšanas iespēja.

Iesaistīties šajā projektā Ivita Asare iesaka tiem citu jomu speciālistiem, kuri ir gatavi «ielikt sevi» ārpus komforta zonas.

– Uzreiz saku: tas nebūs viegli, būs daudz izaicinājumu, bet to ir vērtīgi pamēģināt. Vārds «interesanti» noteikti neraksturo visu to emociju buķeti, ko var skolā izbaudīt.

____________

Raksta autors: Sarmīte Rone, laikraksts “Zemgale”