Dobeles Valsts ģimnāzijā Ilze Lesiņa kā «Mācītspēka» dalībniece māca Latvijas un pasaules vēsturi pamatizglītības programmā. Ilze savu nodomu mainīt līdzšinējo nodarbi – projektu vadību Dārzkopības institūtā – pret skolotājas darbu pamato ar savām izjūtām un pārliecību, ka pedagoģija ir viņas īstā joma.

– Mana augstākā izglītība nav saistīta ar līdzšinējo darba dzīvi: man ir bakalaura grāds politoloģijā un maģistra grāds socioloģijā, bet nevienu dienu neesmu strādājusi saistībā ar savu akadēmisko izglītību. Gandrīz desmit gadus nostrādāju Dārzkopības institūtā, biju gan projektu administratīvā vadītāja, gan institūta vadītāja, tad atkal administrēju projektus, kas ilgus gadus bija mans «lauciņš». Bet kaut kādā mirklī darbs ar papīriem tomēr «apēd» azartu. Tāpēc nolēmu paņemt pauzi, lai dotu sev iespēju meklēt citu ceļu. Arī ģimenes apstākļi bija tādi, ka vajadzēja kādam menedžēt ģimenes lietas, jo vīrs ir jūrnieks, mums aug trīs dēli. Kad vīrs aizbrauc, tad ir, ko turēt… Divus gadus no sirds izbaudīju mājas dzīvi, kā pati smējos, – atdevu parādus bēmiŗm, – stāsta Ilze Lesiņa, tūlīt bilstot, ka no institūta aizgājusi ar vispozitīvākajām emocijām un vienmēr ir prieks būt institūtā, satikt kolēģus.

– Bet vienā brīdī, lai arī saproti, cik nozīmīgi ir palīdzēt zinātniekiem viņu projektu īstenošanā, tā «cīņa» ar nebeidzamajiem papīriem nostiprināja pārliecību, ka gribu darīt kaut ko, kur manam darbam ir nozīme citu cilvēku dzīvē, ka ar savu pozitīvo skatījumu uz dzīvi varu kādam palīdzēt, iedvesmot. Doma par skolu nāca attālināto mācību laikā, kad man bija iespēja redzēt to pusi, ko skolēnu vecāki parasti neredz. Dzīvojot līdzi un atbalstot savus bērnus šajā laikā, ieraudzīju arī to, cik ļoti liela nozīme ir skolai, skolotājiem, viņu atbalstam bērniem, jauniešiem; ka skolotājiem ir tā milzīgā iespēja sniegt atbalstu un pārliecību uz visu dzīvi. Lai cik mēs stabili jūtamies mājās, savā ģimenē, jaunās paaudzes izaugsmē milzīga nozīme ir komunikācijai ar citiem cilvēkiem, tostarp skolotājiem. Man gribējās kļūt par daļu no šī procesa.

Esmu nonākusi īstajā vietā

– Tā šķiet tāda ideālā motivācija. Vai pēc pirmā nostrādātā mācību semestra, saskaroties ar reālo ikdienu, ir kas mainījies izpratnē par skolotāja darbu un vēlmē darboties šajā jomā? Kādas šobrīd ir izjūtas?

– Jāteic: pa šo laiku mana pārliecība, ka esmu nonākusi īstajā vietā, ir tikai nostabilizējusies. Es daru to, kāds ir mans redzējums par šo procesu, tieši ar savu iniciatīvu un iesaisti, jo uzskatu – tā ir mana atbildība par to, ko daru, arī komunikācijā ar skolēniem. Visu to uzņemu gan ar atbildību, gan mīlestību. Protams, ir grūtības: mācības reizē ar ģimenes dzīvi, tas jāsavieno ar darbu divās skolās (mācu arī Dobeles sākumskolā). Tādēļ šis bijis arī pielāgošanās laiks savam jaunajam režīmam.

Bet galvenā atziņa ir: ja tu ej ar pozitīvu skatījumu uz dzīvi gan pie kolēģiem, gan bērniem, tad viņi ir atsaucīgi manām rīcībām. Tas mani stiprina un iedvesmo, jo redzu atsaucību gan no kolēģiem, gan skolēniem. Bērni, juzdami pozitīvu attieksmi, arī nekautrējas no savām emocijām, ir atklāti gan pozitīvajās izjūtās, gan raizēs. Mēs varam par to runāt, pajokot.

Nākot uz skolu, man nebija kādu ilūziju, lai tagad būtu jāatzīst, ka esmu vīlusies. Es pieņemu, ka bērni ir bērni, un uzskatu, ka mēs, pieaugušie, esam atbildīgi par to, kādu komunikāciju ar viņiem veidojam.

– Saklausu, ka paliksiet ģimnāzijā gan otro projekta gadu, gan arī pēc tam…

– Ar lielāko prieku! Jā, esmu vērsta uz sadarbību ilgtermiņā.

– Un tomēr, jādomā, pašā mācību gada sākumā bija kādas nianses, kas skolā pārsteidza vai šķita pilnīgs jaunums?

– Iesākums šķita tāda kā ielaušanās. Man likās, ka skolotāji ir tāda cita, savrupa kopiena. Līdz šim biju uz viņiem raudzījušies kā uz savu bērnu skolotājiem, un pēkšņi viņi ir mani kolēģi! Bija jāspēj pārkāpt noteiktai robežai, kā līdzšinējam bērnu vecākam nokļūstot šajā sakrālajā profesijā. Bet otra lieta, par ko tagad jāpasmaida, ir iedoma, ka es nu tagad nostāšos klases priekšā, un visi kā eņģelīši man smaidīs un teiks: «Protams, skolotāj, mēs jūs klausīsim uz vārdiņa, līdz izlaidums mūs šķirs!» Tās jau ir klasvedības nianses, ar ko jātiek galā. Dažkārt bērni vaicā, kur manai pacietībai ir robežas. Viņi it kā pārbauda mani, bet vienlaikus mums stundās ir savi noteikumi, kurus mēs arī ievērojam. Un tas darbojas, jo es mēģinu viņus saprast: skolēnu noskaņojums pa mācību stundu blokiem ir atšķirīgs. Pirmajā viņi ir vēl nepamodušies, nākošajos – vai nu izsalkuši vai tikko pusdienojuši, ceturtajā – jau noguruši… Arī šīm izjūtām mēs veltām kaut pāris minūšu no stundas sākuma. Tās ir klasvedības metodes, ko īstenojam, lai cieņpilni izturētos cits pret citu.

– Bet ne jau vienmēr visām situācijām ir zelta maliņa. Noteikti ir lietas, kas rada bažas vai nelāgas izjūtas.

– Protams. Tas ir tad, kad skolotāja spēja sasniegt skolēnu robežojas ar to, kas notiek bērna mājās, ko mēs nevaram ietekmēt. Tas nav stāsts par kādiem sliktiem notikumiem, vienkārši tas, kādi nosacījumi, noteikumi, saskarsme ir ģimenē, nereti nesaskan ar to, ko mēs mācām, par ko runājam skolā. Vienmēr jau gribas, lai vecāki būtu mūsu domubiedri un sadarbības partneri, lai iespējamās problēmas spētu «noķert», pirms līdz tām nonākam, lai par tām diskutētu.

– Saprotu, ka ārpus vēstures apspriežat arī ar priekšmetu nesaistītas lietas.

– Jā, mēs daudz ko apspriežam arī ārpus vēstures. Es cenšos «noķert» viņu emocijas, padalos ar savām izjūtām. Man ir svarīgi, lai bērni justos sadzirdēti. Arī, komunicējot mācību priekšmeta ietvaros, es uzsveru: ja ir kāds lielāks darbiņš mājās paveicams, drīkst lūgt atbalstu vecākiem, tādējādi gan mācoties un saņemot atbalstu sev drošā vidē, gan iepazīstot savu tuvinieku pieredzi. Mēs klasē mācāmies visu: atrast vajadzīgo informāciju, strādāt grupās, mācāmies sadarboties, lai prastu saskatīt savu klasesbiedru prasmes, nebaidīties iziet klases priekšā, sniegt pozitīvas atsauksmes par citu veikumu. Tās ir prasmes, kas palīdz mums mācīties vienam no otra, palīdz ieraudzīt un novērtēt apkārtējos, un arī pašam gūt pārliecību, ka man viss izdodas un es varu!

– Izklausās, ka jūs būtu gatava ņemt audzināšanā kādu klasi…

– Laikam es no tā vairs nebaidos kā sākumā. Mana lielākā baža bija par to, ka realitātē apzināšos – tomēr kaut ko nevaru.

Taču ar katru dienu vairāk pārliecinos, ka tā nav. Protams, man ir jāmācās, un nepārtraukti to daru: mācos no kolēģiem, no saviem skolēniem, arī studijas Latvijas universitātē un pilnveides grupās ar «Iespējamās misijas» atbalstu turpinās. Izglītošanās ir nebeidzams process!

– Tātad «Mācītspēks» ir iedevis jaunu elpu, pavēris īsto ceļu?

– Jā, es gribēju pārliecināties, vai mana vīzija, skatījums uz sadarbību starp skolu, skolēniem un vecākiem sakrīt ar to, ko šobrīd sagaida no mūsdienu pedagogiem. Sakrīt! Esmu guvusi pārliecību, ka šie procesi man ir tuvi un saprotami.

Es zinu, cik maniem bērniem svarīgs ir atbalsts, un gribu šādu atbalstu sniegt arī saviem skolēniem. Ne tikai savā mācību priekšmetā, bet arī stiprināt viņus izaugsmē, palīdzēt attīstīt viņos apziņu: «Jā, es arī varu, es arī daru, man izdodas, un mani novērtē».

____________

Raksta autors: Sarmīte Rone, laikraksts “Zemgale”