Uzsaukumi programmā „Mācītspēks” jau ilgāku laika posmu nesuši labus augļus — ik gadu tiek saņemti vairāk nekā 1000 pieteikumu, arī no interesentiem latviešu kopienās ārzemēs, piemēram, Somijā, Lielbritānijā, Norvēģijā, pretēji izplatītajam priekšstatam apliecinot, ka skolotāja darbs var būt iekārojams un cienīts.

No Madonas novada projektā „Mācītspēks” iesaistījies madonietis Marģers Smudzis. Aicinot Marģeru uz sarunu, vispirms jautāju, kas motivēja viņu pieņemt šādu izaicinājumu.

— Ideja radās tāpēc, ka izglītības lietas mani interesējušas vienmēr, — uzsver Marģers Smudzis.

— Man gan pašam patīk mācīties, gan regulāri sekoju līdzi savu bērnu izglītībai. Līdz ar to iespēja kompaktā veidā apgūt zināšanas pedagoģijā, lai reizē varētu iet strādāt praksē skolā, no valsts puses man likās saistošs piedāvājums.

— Ko esi studējis pirms tam?

— Studēju Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas fakultātes optometrijas nodaļā. Uz šo zināšanu bāzes arī balstās programma „Mācītspēks”, ka bakalaura vai maģistra grāds kādā no iepriekš studētajām jomām ļauj iesaistīties pedagoģijas darbā. Jābūt bāzei — augstākajai izglītībai, un izvēli kļūt par skolotāju motivē arī projekta labvēlīgie nosacījumi: studijas ir bez maksas, ir īss mācību laiks, stipendija un mācības darba vidē.

Projektā piedalās trīs augstskolas — Latvijas Universitāte, Liepājas Universitāte un Daugavpils Universitāte sadarbībā ar nodibinājumu „Iespējamā misija”.

Apmācība ilgst divus gadus — pirmajā gadā kādā no nosauktajām universitātēm projekta dalībnieki studē programmā „Skolotājs”, otrajā gadā nostiprina zināšanas un prasmes, apgūstot mācību programmu profesionālās tālākizglītības un pilnveides izglītības iestādes „Iespējamā misija” vadībā.

— Kurā no universitātēm studē pats un ko vari teikt par kursabiedriem?

— Es izvēlējos Latvijas Universitāti, pirmajā gadā mācības notika reizi nedēļā, dažreiz divreiz nedēļā — piektdienās un sestdienās.

Sākumā uz studijām Rīgā braucu klātienē, vēlāk mācījāmies arī attālināti.

Lai septembrī varētu uzsākt darbu skolā, pirms tam vasarā bija divu nedēļu apmācība, lai izrunātu galvenās lietas, kā plānot darbu, kas vispār skolā mūs sagaida.

Lielu palīdzību visā sniedza saskarsme ar kursabiedriem — enerģiskiem un entuziasma pilniem cilvēkiem. Varēju daudz smelties arī no viņiem. Sirdscilvēkus vienmēr ir interesanti satikt, un ja vēl ir vienota doma, tad iesaistīties izglītības procesā un ar savu pieredzi dalīties bija priecīgs ikkatrs.

— Jaunas zināšanas, stiprinājums no pedagogiem, savstarpējs projekta dalībnieku atbalsts deva nopietnu handikapu, lai ieietu klasē. Tomēr — kā tas notika?

— Skolu, kurā mācīšu, izvēlējos blakusnovadā — Gulbenē.

Šobrīd rit otrais mācību gads, kopš esmu skolotājs. Tā ir matemātikas joma vidēja vecuma pusaudžiem — strādāju 7., 8., 9. klasē.

Izvēlējos slodzi, lai varu stundām pienācīgi sagatavoties, stundās izmantot kādu interesantu pētījumu, pielietot neierastu metodiku, izspēlēt kādu matemātisku spēli āra nodarbībās. Sagatavošanās prasa laiku, tāpēc slodze skolā ir salīdzinoši ne tik liela.

— Vai darbs klasē nenesa vilšanos? Nemainīja iedomātos priekšstatus?

— Vilšanās nu gan nav. Katrā jaunā jomā, protams, ir savi izaicinājumi un grūtības, kuras jāpārvar, bet tam varu sagatavoties.

Man palīdz pieredze, ka ar jauniešiem esmu darbojies nometnēs un citās aktivitātēs, zinu mācīšanās procesu, kā tas notiek manās mājās pie paša bērniem.

Ir prakse skaidrošanas darbā, protams, ne klases priekšā, bet daudz kam sadarbībā ar bērniem biju gatavs. Šobrīd klasēs, kurās mācu, ir 19 līdz 24 skolēni, ar disciplīnu problēmu nav. Cenšos pusaudžiem pieiet draudzīgā veidā, klasei atļaut brīvāku formātu, mācību procesā izmantojam radošu pieeju ar galdu sabīdīšanu kopā, grupu darbu, aprunāšanos savā starpā. Jauniešiem tas patīk.

Protams, izvērtēju, kurā brīdī viņi kļūst pārāk kustīgi, kad atmosfēra klasē jāpamaina, cenšos visā atrast balansu. Pēc mājsēdes ļauju, lai klase audzēkņiem ir vieta, kur parunāties, pavaicāt padomu, visu gan virzu caur matemātikas tēmu, caur konkrēto priekšmetu.

— Matemātikā tāpat kā latviešu valodā daudzie uzdotie darbi ir arī jālabo.

— Protams, jālabo, bet mūsdienās pastāv arī digitālā vide, kur nelielus pārbaudījumus skolēni veic un paši gūst atgriezenisko saikni. Izmantoju platformas „uzdevumi.lv”, „soma.lv” un citas, kur testa veidā vai risinot uzdevumus skolēns var ierakstīt atbildi, un galarezultāts viņam būs redzams.

Līdz ar to šai ziņā iespējams gan iet darbu labošanas ceļu, gan atrast citu pieeju.

— Vai ir kas tāds, kas skolā nepatīk? Kāda ir skolotāja darba garoza?

— Manuprāt, tas ir jautājums par to, ka ir grūti par skolu aizmirst.

Problēma pastāv tajā, vai darbu ņemt līdzi uz mājām vai no tā vismaz brīvdienās norobežoties.

Man gribas iedziļināties katra skolēna izaugsmē, un zinu, ka jāmācās arī atslēgties un par skolu nedomāt. Brīvdienās vajadzētu pievērsties dabai, pasportot, veikt pienākumus mājās un no skolas atslēgties. To pamazām vēl mācos.

Tāpat studiju procesā kā skolotājam man vēl daudz jāmācās, jāpiedomā, kā pareizi formulēt jautājumus, jāatrod īstie piemēri, jāizvēlas labākā metodika, lai klasē sasniegtu maksimāli labāko rezultātu.

— Šogad mācības turpinās arī pašam.

— Rit otrais studiju gads, pašlaik tas vairāk ir kursu veidā.

Pēc pirmā studiju gada Latvijas Universitāte piešķīra pedagoģijas kvalifikāciju „Skolotājs”, otrajā gadā varējām izvēlēties vienu no diviem studiju virzieniem: klasvedība vai līderības un vadības virziens. Mani vairāk interesē izglītības politika, iepazīstos ar to, kā veidojas lēmumi, izglītības saturs un struktūra, cenšos saprast, kur varu tajā būt noderīgs.

— Vai programma „Mācītspēks” kopumā ir atbalstāma un daudzsološa? Vai skolā ienāk personības ar citu pieeju?

— Par saviem kursabiedriem varu teikt tikai to labāko — visiem ir interese, motivācija un liela enerģija. Nav viegli reizē mācīties un strādāt, pirmajā gadā bija jāraksta kursadarbs, jāveic pētījums pedagoģijas jomā. Ja cilvēks to iztur, vēlme sevi parādīt skolā ir liela.

Un tas ir labs papildinājums arī esošajiem skolotājiem, mēs varam nākt kā atbalsts viņiem. „Mācītspēks” ir interesanta programma, katrs, kurš jūt spēku pedagoģijas lauciņā, kuram tas interesē līdzās esošajai izglītībai savā specialitātē, var papildināties, un, ja tas ir aicinājums, tas ir izmantojams praktiski.

— Vai paliek laiks savam pamatdarbam?

— Uzsākot praksi skolā, protams, bija neskaidrība, kā varēšu visu paveikt, bet esmu saplānojis laiku tā, lai varu izdarīt to, kas vajadzīgs, lai viss mehānisms darbojas labi.

— Vai zināšanas pedagoģijā palīdz arī savā ģimenē?

— Mani jaunieši mācās 12., 8., 5. klasē, un noteikti uzzinātais palīdz katra minētā vecumposma labākai izpratnei. Iegūtais palīdz paskatīties krietni plašāk. Darbojoties ar saviem bērniem, metožu pielietojums, protams, ir cits, jo ir liela atšķirība individuālajam un klases darbam. Ideālā veidā individuāla pieeja būtu pārnesama arī uz klasi, lai uzdevumi būtu diferencēti un skolotājs katram varētu palīdzēt pie viņa nesaprašanas. Tas ir manas kustīgās klases mērķis, ka cenšos katram, cik iespējams, pieiet klāt. Bet skolai jau ir daudzas citas funkcijas — ne tikai zināšanu ieguve, arī socializēšanās un citas.

— Jau daudzas vasaras darbojies ar bērniem un jauniešu mūziķu nometnē.

— Tradīcija turpinās, un vasarā uz nometni mūsu novadā sabrauc jaunie talanti no visas Latvijas.

Dalībnieki ir motivēti spēlēt savus mūzikas instrumentus, apgūt skaņdarbus noslēguma koncertam, mans uzdevums ir viņu atpūta un brīvais laiks. Tās ir spēles, kopīgas aktivitātes, ugunskurs, dabā vešana, lai bagātinātu viņu laiku, lai būtu spēks atkal strādāt.

Jauniešu enerģija kūsā, jātur tik līdzi un ar savām idejām jācenšas vēl viņus pārsteigt. Tāpat ir arī skolā — jaunības spriedze ļauj uzturēt možu garu arī pašam.

_________
Autors: Inese Elsiņa, laikraksts “Stars”