“Sākās pandēmija, zaudēju darbu, tobrīd piedzima arī dēls, bet “Mācītspēka” reklāmas bija visur. Tā es kļuvu par skolotāju,” īsumā par to, kā sākās viņa ceļš skolā stāsta skolotājs Igors Ardaševs. Kaut gan draugi jau sen bija teikuši, ka tas Igoram būtu īstais ceļš, viņš pēc sabiedrisko attiecību studijām Rīgā bija turpinājis izglītības apguvi Sanktpēterburgas Kultūras institūtā.

Igors Ardaševs ir Carnikavas pamatskolas sociālo zinību skolotājs. Viens no tiem 100, kuri projekta “Mācītspēks” ietvaros strādā skolā pēdējo pusotru gadu. “Mana līdzšinējā darba pieredze nekādā veidā nebija saistīta ar bērniem. Ja nu vienīgi piecus gadus trenēju bērnus modernajās dejās, bet tas bija hobijs. Kad strādāju savā profesijā, vienlaikus ģimenē piedzima dēls un atnāca pandēmija, rezultātā – zaudēju darbu. Tas bija zvaniņš, ka kaut kas dzīvē jāmaina,” atceras Igors.

Igors lepojas ar to, ka pirmajā projekta “Mācītspēks” gadā, uz ko bija pieteikušies divi tūkstoši pretendentu, viņam izdevās izturēt sīvo konkurenci. Tika atlasīti 100, no kuriem Igors bijis 24. vietā. “Viens no atlases pārbaudījumiem bija stundas izveide, tad tika arī imitēta saruna ar vecākiem. Tālāk jau bija patiešām noderīgas apmācības. Mēs ar pirmā iesaukuma kolēģiem ļoti labi sadraudzējāmies, bijām paši kā skolēni, kas atkal mācās skolas solā.” Jaunais skolotājs Igors uzsver, ka tieši šie kontakti, draudzības, palīdz darbā vēl šodien, jo visi cenšas uzturēt attiecības, cits citu atbalstīt.

Audzinātājam skola ir otrās mājas

“Šogad esmu klases audzinātājs, ir daudz izaicinājumu, nav tā, ka viss ir balts un pūkains, tas ir dabiski, jo, kad esi klases audzinātājs, esi atbildīgs par 20 galvām. Un bērni ir bērni,” Igors Ardaševs tagad uzskata, ka, ja skolotājam nav audzināmās klases, tad savā ziņā darbs skolā ir gluži citāds. “Izdari savu darbu un viss, pārējais nav tik būtiski. Bet, kad kļūsti par klases audzinātāju, tā kļūst par otrajām mājām, esi kā otrs vecāks bērniem, tu par viņiem atbildi un arī pārdzīvo. Un, izejot ārā no skolas, nespēj atslēgties, jo domāšana par bērniem turpinās visu laiku. Tā saikne ar bērniem ir tik liela, ka kļūsti ja ne gluži par radinieku, tad par svarīgu cilvēku.”

Skolotājs neslēpj, ka katra diena nes jaunus izaicinājumus. Viņa audzināmie ir 6.klase – tie ir 12–13 gadus veci pusaudži, posms, kad sākusies pubertāte; skolēniem rodas jautājumi, uz kuriem vienmēr jāatrod atbildes. “Vairākkārt esmu teicis, ka, strādājot skolā, varu nedarīt to, kas pašam skolā nepatika, piemēram, man svarīgs princips nedalīt bērnus labajos un sliktajos. Vispār nekā nedalīt. Jo visi ir vienādi. Otra lieta – neslēpt no bērniem to, ka arī skolotājs ir cilvēks, ar savām jūtām. Jā, skolotājs ir gados vecāks un ar augstāku izglītību, bet uzskatu, ka ar bērniem jārunā godīgi, tā, kā ir, un līdzvērtīgi.”

Mācīšana kā hobijs, no kā nenogurst

Uzreiz pēc skolotāja diploma saņemšanas Latvijas Universitātē Igors nolēma turpināt doktorantūras studijas izglītības zinātnē. Kāpēc tā? “Strādājot skolā, ir daudz, ko rakt dziļāk. Ir daudz, kas nav izpētīts un kur vēl daudz darāmā. Gribu uzsvērt, ka joprojām uzskatu, ka darbs skolā vairāk ir hobijs, nevis darbs. Jo, ieejot klasē, ja neņem vērā to birokrātiju – e-klases, dokumentu aizpildīšanu –, tad izjūtas, kas ir, vadot stundas, ir kā hobijs, no kā nenogurst. Protams, atnākot uz skolu, ir daudzas lietas, kur jātur roka uz pulsa, tomēr ir lielāka iespēja izpausties, lielāka brīvība. Jā, ir mācību programma, kas jāīsteno, bet var to īstenot pa savam.”

Vaicāts par lielākajiem izaicinājumiem, Igoram Ardaševam tas bija darbs ar trešklasniekiem. “Sapratu, ka tas nav mans vecumposms, ar ko gribu strādāt. Izaicinājums ir tajā, ka ar sākumskolēniem ir tomēr citas attiecības starp skolotāju un bērniem. Ja skolotājs ir autoritāte, tad viss ir labi. Arī, ja skolotājs ir vīrietis. Par to skolā joko, ka vīrietim ar jebkuru klasi būs mierīgi – un tā ir patiesība.” Tomēr skolotājs Igors sapratis, ka grūti pielāgoties šim vecumposmam. “Man ierasts darīt visu ātri, bet ar viņiem jāstrādā lēnāk. Jāmaina bieži aktivitātes, arī klases vadība ir izaicinājums.”

Carnikavā pamatskolas direktors Raivis Pauls arī ir no ”Iespējamās misijas”. Ieejot skolā, ja tur ir vēl kāds no projekta, tad ir atbalsts. Tie, kas nāk no projekta, ir savas jomas speciālisti – ar maģistra, daži pat ar doktora grādu, tāpēc nepareizi uzskatīt, ka mēs esam kaut kādi no ielas atnākušie…

Skola vai tomēr zinātne?

“Ir tik daudz lietu, kas nav sakārtotas un ko vajadzētu. “Mācītspēks” neatrisinās plaisu ar tūkstoti trūkstošo skolotāju. Protams, ka ir daudz arī grūtību, ar ko saskaras jaunie skolotāji. Piemēram, iekļaujošā izglītība Ministru kabineta noteikumos ir, bet tā ir integrācija, nevis iekļaujošā izglītība. Uz papīra ir. Iekļaujošā izglītība paredz, ka katram bērnam pēc savām spējām un iespējām ir mācības pēc sava plāna, ka viņi var strādāt atbilstoši tam. Iekļaujošā izglītībā no malas nebūtu jāredz, ka šie bērni ar kaut ko atšķiras. Tas, kā mums valstī pietrūkst, ir speciālisti.

Pagaidām bērni vienkārši tiek ielikti klasēs. Atbilstoši zinātniskajiem pētījumiem klasēs ar iekļaujošiem bērniem ir obligāti nepieciešams skolotāja palīgs. Taču mūsu valstī esošās situācijas dēļ melns uz balta uzrakstīts, ka šāds palīgs nav obligāts. Ik gadu pieaug par 6% to, kam ir mācīšanās traucējumi. Un tas pieaug ik gadu. Arī uzvedības traucējumi, fiziskas un garīgas attīstības traucējumi. Jāsaprot, ka, ieejot skolā, cilvēks upurē sevi. Skolēni daudz enerģijas dod un vienlaikus daudz atņem. Daudzi [skolotāji] izdeg.”

Igora uzskats, ir, ka, ja gribi kaut ko mainīt, jāsāk ar sevi. Jā, iespējams, arī viņu nākotnē vairāk aizraus pilnveidot izglītības jomu citos – ne vairs skolas – gaiteņos, taču viņš sola palikt skolā, kamēr vien būs klases audzinātājs. “Es nevaru pamest bērnus. Pēc tam – nezinu. Tomēr prieks, ka tie, kuri ienāk skolā no projekta – “Mācītspēka”, “Iespējamās misijas” –, ne visi paliek strādāt klasēs ar bērniem, bet viņi paliek skolās, paliek strādāt izglītības labā.”

Latvijā vismazāk skolotāju vīriešu

Carnikavas pamatskolā, kur skolas direktors Raivis Pauls arī savulaik nācis no “Iespējamās misijas”, viņš ir viens no septiņiem skolotājiem vīriešiem, kas ir aptuveni ceturtā daļa no visiem skolotājiem. Tā ir salīdzinoši labi pārstāvēta abu dzimumu proporcija, ja salīdzina ar citām skolām valstī.

Eiropas Savienības (ES) valstu starpā Latvija izceļas ar to, ka procentuāli daudz vairāk sieviešu nekā vīriešu augstāko izglītību apgūst tādās jomās kā pedagoģija, veselības aprūpe, arī medicīna. Sieviešu šajās jomās ir vairāk par vīriešiem arī citās valstīs, tomēr pie mums atšķirība ir vislielākā. Sieviešu ir 39%, vīriešu – 13%, ja runa ir par izglītības, nākamās profesijas apguvi. Ar šo rādītāju Latvija ieņem pēdējo vietu starp ES valstīm. Tā pati atšķirība pēc tam redzama arī skolās – 2019. gadā ”Eurostat” pētījumā secināts, ka Latvija ir pirmajā vietā Eiropas Savienībā, kur 87% vispārējās izglītības skolu skolotājas ir sievietes.

Vīriešus skolā vairāk respektē

“Manuprāt, nav atšķirības starp skolotājiem vīriešiem un sievietēm,” uzskata 15 gadus vecā skolniece Šarlote. “Labs skolotājs ir tāpat kā labs cilvēks – vai tad kāds dzimums labāks?” Šarlote mācās ārpus Latvijas, un, kā stāsta viņas mamma Inita, jau no pirmās klases meitas skolotāji bijuši gan sievietes, gan vīrieši. Pēc mammas domām – tas, ka pirmais klases audzinātājs bija vīrietis, bija ļoti labi.

“Mājās meita ikdienu nepavada kopā ar tēti, tas viņai iemācīja labāk saprasties, veidot attiecības ar abu dzimumu pieaugušajiem, turklāt skolotājs bija solīds kungs gados, ko meita ļoti respektēja.” Tas, kas Initai bija svarīgi, ka meitai ir dažādas pieredzes – gan skolotāji vīrieši, gan sievietes.

Savukārt Aleksis mācās Rīgā, bet pamatskolā mācījās citā skolā tuvāk mājām, un katrā skolā piedzīvotās pieredzes atšķiras. Pamatskolā skolotāju vīriešu skaits bijis kādi 10% no visiem pedagogiem, kamēr tagad – ceturtā daļa. 17 gadus vecais Aleksis uzskata, ka tam ir nozīme, vai pasniedzējs ir vīrietis vai sieviete. “Vīrietis piesaista stundā vairāk uzmanības, nodrošina labāk disciplīnu, pret viņu ir lielāks respekts, kā arī vīriešiem ir labākas oratora spējas, zemāks balss tembrs, patīkamāk viņos klausīties un vieglāk uztvert domu. Ar vīrieti vieglāk vienoties par problēmas risināšanu mācību jautājumos, saruna ir tieša.

Savukārt sieviete skolotāja iedveš vairāk mieru, viņas klātbūtnē biežāk tāda kā mātišķa sajūta un apziņa, ka būs jau labi. Mīnuss sievietēm ir tas, ka klasē tiek iezīmēti “mīļākie” skolēni un ne tik mīļie. Vīriešiem tas nav iedomājams, viņi arī darbu neuztver tik personīgi.” Jaunietis arī saprot, ka katra situācija un cilvēks var atšķirties un kopumā jau mācību procesu skolotāja dzimums neietekmē, jo galvenais ir prasme iemācīt. “Drīzāk nozīme ir skolotāja vecumam, jo noteicošais faktors labam skolotājam ir, vai spēj radīt azartu mācību procesā. Tomēr vairāk skolotāju vīriešu noderētu,” secina Aleksis.

_________
Autors: Tīna Sidoroviča, LSM.lv