Limbažu vidusskolas bioloģijas skolotāja Krista Štrausa neatšķiras no vecāko klašu skolniecēm – trausla, jauna meitene. Taču var tikai apbrīnot, cik daudz Krista jau paguvusi. Iegūts profesionālais bakalaura grāds sabiedrības veselībā, profesionālais maģistra grāds mākslas terapijā, arī otrā līmeņa profesionālā augstākā izglītība studiju programmā Skolotājs. Šobrīd viņa turpina mācības Iespējamās misijas profesionālās pilnveides programmu virzienā skolvadība-līderība. – Es tiešām esmu cilvēks ar milzu enerģiju, pilna ar dažādām idejām. Apzinos, ka šī enerģijas telpa noteikti ir jāaizpilda, lai ir ieguvums pašai un varu kaut ko dot citiem, – teic sarunbiedre. Intervija ar Kristu, cerams, ne tikai ļaus mazliet iepazīt jauno speciālisti, kura kopš 2020. gada vasaras sevi sauc par limbažnieci, bet varbūt būs iedrošinājums arī citiem īstenot savus sapņus, apzināties, ka jātiecas uz lielākiem mērķiem.

Skolotāja no projekta Mācītspēks

Krista ir kurzemniece – dzimusi un mācījusies Kuldīgā. Pēc 12. klases beigšanas nav bijis nekādu šaubu, ka noteikti jāstudē, taču nekādi nespējusi izvēlēties, ko tieši. Interesēja viss, ko piedāvāja Mākslas, arī Kultūras akadēmija, taču vienlīdz tuva bija matemātika, bioloģija, veselības mācība, sports, jo pati trenējās vieglatlētikā Kuldīgas sporta skolā. Pamazām noapaļojusies un izlēmusi apgūt sabiedrības veselības programmu Rīgas Stradiņa universitātē (RSU). Kad diploms – kā mēdz sacīt – bija kabatā, sākusi strādāt Veselības inspekcijā kā vides veselības analītiķe, arī biedrībā Papardes zieds. Braukusi pa Latviju, tiekoties ar jauniešiem un izglītojot viņus par seksuālo un reproduktīvo veselību. Šajā darbā apjautusi, ka patīk strādāt ar jauniešiem un varētu viņiem dot vairāk nekā iespējams īsā tikšanās reizē.

– Pietrūka tās īstās dzīves garšas, ko nevar iegūt vienā nodarbībā, – raksturo Krista. Līdztekus tobrīd jau studējusi mākslas terapijas maģistrantūras programmā RSU. Pamazām nobriedusi doma par strādāšanu skolā.

Pieteikusies skolotāju izglītības projektā Mācītspēks. Te nu nedaudz jāpaskaidro, ka šo projektu īsteno nodibinājums Iespējamā misija (ticamāk, šo vārdu būs dzirdējuši gana daudzi), sadarbojoties ar trim augstskolām: Daugavpils, Liepājas un Latvijas Universitāti. Projekts dod iespēju dažādu jomu profesionāļiem kļūt par skolotājiem. Tiesa, tas nav tik vienkārši, kā varbūt izklausās, – sak, cilvēks, kuram jau ir kāda augstākā izglītība, piesakās un tūlīt steidz uz skolu. Krista precizē, ka vispirms notiek pretendentu atlase – jāaizpilda anketa, jāpiedalās simulācijas spēlē un intervijā. Sarunā ar komisiju tiek izvērtēta interesenta līdzšinējā pieredze, piemērotība darbam skolā. No 600 pieteikumiem konkursu izturēja 100, un Krista bija pirmajā desmitniekā. Turklāt arī tiem, kuri tiek iekļauti projektā, notiek mācības – nopietnas un pamatīgas.

Tā nu Krista pagājušajā mācību gadā, kad jau strādāja Limbažos, studēja Latvijas Universitātē programmā Skolotājs, bet šogad vēl turpinās Iespējamās misijas profesionālās tālākizglītības kurss.

Kad Kurzemes meitene tika iekļauta Mācītspēka skolotāju pulkā, pirmais piedāvājums viņai bija Alojas Ausekļa vidusskola.

– Piekritu, taču tad izrādījās, ka viņiem nepieciešams ķīmijas skolotājs, – stāsta Krista. Nākamais variants bija kāda Rīgas skola. – Taču pēc septiņiem studiju un darba gadiem galvaspilsētā vairs negribēju tur palikt. Tā nav mana vieta.

Tad tika piedāvāta Alūksne vai Limbaži.

– Izšķīros par Limbažiem, kaut iepriekš šeit biju vien dažas reizes ieradusies, lai vadītu «Papardes zieda» nodarbības, – atceras Krista un piekrīt, ka nav vienkārši sākt strādāt un dzīvot vietā, kur nav neviena pazīstama cilvēka. – Tas bija izaicinājums, bet man tie patīk, – teic jaunā skolotāja. Centusies iejusties pedagogu kolektīvā, iepazīt šejieniešus. Ieminos, ka viņa darbu skolā sāka ļoti sarežģītā laikā, kad jāpierod pie attālinātām mācībām, jārēķinās ar ierobežojumiem, karantīnu un iepriekš neierastiem noteikumiem. Krista iebilst, ka viņai nav citas pieredzes kā vien pašreizējā, arī citos apstākļos viss būtu jauns un neiepazīts. – Man patīk skolā, tā ir dinamiska, aizraujoša vide, pilna izaicinājumiem, bet arī ļoti, ļoti sirsnīga.

Skolotāja māca bioloģiju visām klasēm, sākot no septītās līdz pat abiturientiem, tātad nākas strādāt ar dažāda vecuma skolēniem.

– Ar visiem var atrast kopēju valodu, vien jāapzinās, ka katrs ir citādāks, viņš jāizprot. Iemācīt var visu, ja vien skolēnam ir sociāli emocionālās prasmes.

Daļai diemžēl to trūkst, tas ir sarežģītākais – iemācīt mācīties.

Aizvadītajā mācību gadā Krista Limbažu vidusskolā vadīja arī divus skolēnu zinātniski pētnieciskos darbus. Abi, izturot atlasi, ieguva tiesības piedalīties valsts lasījumos, kur 12. klases skolniece Anete Megija Vērdiņa izcīnīja 3. vietu.

– Mani vienmēr interesējuši zinātniskie pētījumi. Taču viens ir pašai tos izstrādāt, pavisam citādāk ir vadīt skolēna darbu, motivēt viņu.

Mākslas terapeite – ārstniecības persona, nevis gleznotāja

Kopš pērnā aprīļa Krista līdztekus skolai strādā arī Limbažu slimnīcas rehabilitācijas nodaļā kā mākslas terapeite.

– Uzrakstīju slimnīcai motivācijas vēstuli, var sacīt, ka piedāvāju sevi un savas zināšanas. Viņus tas ieinteresēja, un tagad katru nedēļu strādāju ar rehabilitācijas nodaļas pacientiem. Man ir savs kabinets – mierīga vide, kas iekārtota ar vajadzīgajiem materiāliem. Ieminos, ka daudziem šī profesija var likties svešāda.

Krista pajoko, ka viņai laikam ir tendence izraudzīties diezgan nezināmas specialitātes, kas cilvēkos raisa jautājumus.

Savulaik pat paziņām nācies skaidrot, ko nozīmē sabiedrības veselība, tagad ne vienam vien šķiet, ka mākslas terapeits acīmredzot māca zīmēt vai gleznot. – Nē, mākslas terapeits ir ārstniecības persona – funkcionāls speciālists, kurš nevis māca zīmēt, bet izmanto mākslu kā metodi, lai palīdzētu pacientam vai klientam.

Latvijā vienīgā augstskola, kur var apgūt šo profesiju, ir RSU. Turklāt tā ir tikai maģistrantūras programma cilvēkiem, kuriem jau ir augstākā izglītība atbilstošās jomās, vai arī nākas nokārtot īpašu sagatavošanās kursu. Konkurss parasti ir ļoti liels. – Divarpus studiju gadi bija tiešām intensīvi, daudz bija jāstrādā arī mājās, – atceras Krista un precizē, ka viņas specializācija ir vizuāli plastiskā mākslas terapija, tātad darbā tiek izmantota zīmēšana, gleznošana, veidošana, kolāžu darināšana… Taču ir arī deju un kustību, mūzikas un drāmas terapija. Pajautāju, vai sarunbiedrei pašai patīk zīmēt un gleznot.

– Patīk, arī darbā man tas ir svarīgi, lai pati kā terapeite pārzinātu visus materiālus, ar kuriem strādā klienti. Ir gadījies arī pacients, kurš neizprot, kā rīkoties ar krāsu zīmuļiem. Tad jāpaskaidro, jāiedrošina.

Terapija vispirms sākas ar pacienta (klienta) izvērtēšanu, kādas ir viņa sūdzības un grūtības, kādi resursi un vajadzības.

Reizumis cilvēkam ir grūti vārdos izteikt, kādā stāvoklī viņš pašreiz atrodas.

Tad ar mākslas līdzekļiem problēmas tiek iepazītas un pēc tam terapeits cilvēku virza uz noteiktu mērķi, lai mazinātu saslimšanas simptomus, emocionālus, attiecību uzturēšanas, veidošanas utt.,varbūt arī fiziskus traucējumus. – Mēs ikviens taču esam vienots veselums, viens aspekts ietekmē otru. Piemēram, fiziskas grūtības rada emocionālas un sociālas. Terapeitam tas viss jāizprot. Tāpat ir ļoti labi jāizprot cilvēka veselības stāvoklis, tai skaitā viņa aizsardzības mehānismi, ar kādiem viņš sevi pasargā. Tas ir būtiski, jo citādāk terapeits pacientam/klientam var nodarīt kaitējumu. Jādomā, kā labāk pacientam.

Vai Latvijā ir daudz mākslas terapeitu?

Par šo jautājumu Krista, kura darbojas arī Latvijas Mākslas terapijas asociācijas valdē, pasmaida – kas katram šķiet daudz. Ar tādu pašu specializāciju kā viņai valstī ir vairāk nekā 60 mākslas terapeitu. Kristai prieks, ka Limbažos viņas ir divas, šogad arī Ilze Lismane aizstāvēja maģistra darbu un nokārtoja valsts eksāmenu. Pati Krista šobrīd reģistrējusies kā pašnodarbinātā un uzsākusi sarežģīto sertifikācijas procesu, lai nākotnē varētu domāt par privātpraksi.

Sarunas noslēgumā varu atkal izteikt apbrīnu, kā to visu iespējams pagūt. – Vispār jau viss ir vienkārši – jāsaplāno savs laiks un resursi. Turklāt es esmu cilvēks, kuram vienlīdz svarīgs gan radošums, gan struktūra, sistēma, kā mēdz sacīt, abas smadzeņu puslodes. Darba laikā ir darbs, bet pēc tam jādomā, kā atjaunot savus resursus. Un tad noder sports, esmu sākusi dejot «Katvaros». Galvenais, lai man pašai ir iekšējs miers.

________

Autors: Laila Paegle, laikraksts “Auseklis”