Žurnālists Ansis Bogustovs nu jau otro gadu ir arī vēstures skolotājs, jo, būdams viens no programmas “Mācītspēks” jaunajiem pedagogiem, uzskata, ka tieši skolotāja darbā iegūst jaunu elpu: “Būdams skolotājs, barojos žurnālistikai, iepazīstu savu nākotnes auditoriju.” Viņaprāt, lielākais risks skolā ir, nesaudzējot savu entuziasmu, radošumu un personības šarmu, neizdegt.

ĪSUMĀ:

• Izaicinājums jaunam skolotājam ir ieinteresēt savā mācību priekšmetā.
• Jāmāk piemērot vēsturi mūsdienām kā mācību, kā grābekli, uz kura nevajag uzkāpt.
• Skolās valda īpaši iemācīts politkorektums: par īpaši jutīgiem jautājumiem nerunāt, ignorēt tos.
• Pedagoģija ir zinātne par metodēm, bet Ansis Bogustovs pārliecināts, ka svarīgāk, lai skolotājs ir personība.
• Ja skolotāji tikai rādīs filmas un stāstīs savus pieredzes stāstus, tad ir risks, ka kļūsim par izklaidētājiem.

Kā uzskata Ansis, tad, kad sasniegts zināms briedums un beidzot ir, ko teikt, tad apzinies, ka pasaules lielākās problēmas, piemēram, nabadzība un šaurpierība rodas no izglītības trūkuma. Tieši tāpēc Ansis pieteicās jauno skolotāju programmā un jau pērn strādāja par vēstures skolotāju privātskolā “Patnis”. “Kā jaunais, topošais skolotājs sākumā domāju, ka man piemērotāka būs maza skola. Diemžēl mazā skolā man bija jāmāca viena 7., 8. un 9. klase, kas nozīmēja katrai gatavoties atsevišķi, savukārt tagad, mācot vairākas 12. klases, toties lielā skolā, es varu taupīt savus resursus gan gatavojoties, gan vairāk iedziļinoties tēmā. Tā ir vieglāk nesajukt prātā,” smejas Ansis, kurš atzīst, ka jaunu un dedzīgu skolotāju risks ir izdegšana. “Protams, arī šeit, Ādažu vidusskolā, man ir savs izaicinājums – viena 7. klase, kam nepieciešams trīsreiz vairāk enerģijas.”

Vēsturi visvieglāk apgūt caur dzimtas stāstiem

Gandarījums par darbu esot tad, kad izdodas ieinteresēt tos, kuriem pašiem šķiet, ka vēsture nav nekas aizraujošs. “Sākumā redzi, ka skolēnam pilnīgi vienaldzīgi ir zināt kaut ko gan par saviem vecvecākiem, gan iepriekšējo laiku notikumiem, bet tad lēnā garā tas pats skolēns jau vairs neglāsta telefonu zem galda, bet ir gatavs iesaistīties un diskutēt, strīdēties. Lūk, tad man ir gandarījums par savu darbu,” atzīst skolotājs Bogustovs. “Neuzskatu, ka vēsturē ir jāzina visi fakti, vēsturi jāmāk piemērot mūsdienām kā mācību, kā grābekli, uz kura nevajag uzkāpt. Vēstures lielākā loma ir izmantot vēsturisko kontekstu, lai mācītos strīdēties, apgūtu demokrātijas ēnas puses un ieguvumus – saprastu, piemēram, kāpēc forši ir nedzīvot impērijā? Un te skolotājs ir tas, kas var pielikt roku.”

Visvieglāk savas valsts vēsturi ir izprast caur dzimtas stāstiem, tā domā Ansis Bogustovs. “Saku viņiem – janvāra barikāžu sakarā mācāmies par tēti un mammu. Datums, gads un galveno onkuļu vārdi un uzvārdi jāzina, bet par emocijām pastāstīs mamma. Otrais pasaules karš – runā ar vecvecākiem.” Skolotājs uzskata, ka tas ir veids, kā ne tikai veidot ciešāku kontaktu ar savu dzimtu, bet arī izprast dziļāku vēstures kontekstu. Un tas pēc Anša domām ir daudz svarīgāk par sausiem skaitļiem.

Skolotājs – viens no svarīgākajiem cilvēkiem

Jaunais skolotājs Bogustovs pamanījis, ka skolās valda tāds kā īpaši iemācīts politkorektums, kas, viņaprāt, nav nekas labs. “Kolēģu vidū ierasts par īpaši jutīgiem jautājumiem tā kā nerunāt, ignorēt tos. Piemēram, par nepilnām ģimenēm, par to, ka bērni pusaudža vecumā ir nevaldāmi un tml. Kāpēc pašsaprotamas lietas pārspīlēti jānoklusē? Tieši tā noklusēšana ir vissliktākais. Tāda politkorektuma laikmetā mēs baidāmies no realitātes. Vai tad nākamgad nevarēšu teikt, ka Jēzus dzimšanas dienas dēļ mēs svinam Ziemassvētkus, jo varbūt kāda ģimene klasē nav kristieši? Šajā kontinentā kristietība ir kultūras vēstures sastāvdaļa.”

Skolotājs rosina padomāt, ka skolotāji taču ir teju svarīgākās personas audzēkņu dzīvē aiz vecākiem. Reizēm pat ir gandrīz vecāku vietā, tāpēc skolotājiem jābūt personībām, kas uzdrīkstas riskēt, eksperimentēt – tā kļūstot bērniem par autoritāti. Vēl kāds piemērs no Anša vadītajām vēstures stundām: “Kāds puisis, kas sākumā atteicās noskaidrot, ko viņa vectēvs darīja barikāžu laikā, beigās noskaidroja, ka tieši viņa sencis bijis svarīga persona visā barikāžu izveides kustībā. Vajadzēja redzēt, kā tam puisim iztaisnojas mugura! Cik viņš bija lepns! Ja nesaslēdzamies ar iepriekšējām paaudzēm, vēsturi ir neiespējami iemācīties. Kāpēc tajā bildē vecvecmāmiņai tik jocīgs apģērbs? Ā, skaidrs tad bija tāda mode… Un tad tu pieliec vēl faktus – tajā laikā Pēterburgu sauca par Ļeņingradu un tml.”

Regulāra cīņa ar vecākiem un viņu bērniem, kuri bieži vien labi zina savas tiesības, bet aizmirsuši par pienākumiem, esot iemesls, kāpēc pieredzējušie kolēģi esot saguruši, uzaudzējuši sev biezu ādu. “Tad, lūk, skolotāji, lai to visu izturētu, lai paliktu šajā darbā, ir aizmirsuši, ka arī ir personības, kas arī ir svarīgas jauniešu dzīvē. Tā ir tāda nocietināšanās pret realitāti, kas laikam ir noguruma dēļ. Aizsardzība pret izdegšanu.”

Atskaites un papīri traucē radošumam

Pedagoģija ir zinātne par metodēm, bet ar to vien nepietiek, lai būtu labs skolotājs, pārliecināts Ansis. Svarīgi, lai skolotājs ir personība. “Lieliski skolotāji var apgūt šīs metodes arī tad, ja viņi studējuši ko citu, tāpēc manuprāt, tieši “Mācītspēks” formāts būtu vispiemērotākais veids, kā nākotnē piesaistīt trūkstošos skolotājus. Iespējams, vienīgais veids, kā kļūt par skolotāju. Katram jādara darbs, kur viņam ir talants, un nedrīkst skolotājus pazemot ar atskaitēm un papīriem. Tas ir būris, kur iesloga un nogalina skolotājos personības.”

Tam piekrīt arī Ādažu vidusskolas direktors Česlavs Batņa. Viņa vadītajā skolā, kurā par skolotāju šogad pirmo gadu strādā arī Ansis, ir gandrīz divi tūkstoši skolēnu. Vai tik daudzu skolēnu priekšā skolotājam ir iespējas būt radošai personībai? “Domāju, ka viss ir atkarīgs no paša skolotāja – vai viņš to grib un vai viņš iet līdzi laikam, ieklausoties skolēnos un izzinot arī viņu vēlmes,” uzskata direktors. “Bez radoša piegājiena jebkurā mācību priekšmetā skolotājs nespēj aizraut skolēnus.”

Ādažu vidusskolā ir vairāk nekā 10 direktora vietnieki un citi administrācijas darbinieki, kas, kā atzīst jaunais skolotājs Ansis, ir zināms atspaids visu papīru kārtošanā, jo palīdz skolotājiem. “Skolotājam ir jāmāca skolēni, nevis jāraksta nevajadzīgi papīri, kaut gan dažos gadījumos ir nepieciešamas atskaites par skolēnu un saviem darba rezultātiem. Pedagogs ir personība, un viņam jāstrādā ar tādu apziņu, citādāk viņš nevar strādāt skolā. Cita lieta – vai pedagogs nepārgurst, neizdeg savā darbā, jo praktiskās lietas var nomākt emocionālo stāvokli. Tam visam pamatā ir gan pedagogu slodzes jautājums, gan atalgojums,” tā direktors Batņa.

Ko var un ko nevar iemācīt radoši?

Ansis atzīst, ka viņam ir viegli motivēt jauniešus mācīties vēsturi. “Vidusskolas līmenī motivāciju ir vieglāk atrast, vairāk var iedot kontekstu tam, kāpēc vajag izprast. Piemēram, lai mūsdienu jaunietis zina, ka akmens laikmets nebeidzās tāpēc, ka beidzās akmeņi… Mācot citiem, es mācos ielikt arī sevi rāmī. Un arī pats apgūstu daudz jauna tieši par vēsturi, jo, nebūdams vēsturnieks, uzzinu daudz ko jaunu. Skaidrojot citiem, labāk iemācos pats. Tas, ar ko skolā nodarbojos, ir tādu garšvielu piedošana mācībās, lai mani audzēkņi vēsturi apgūst ar garšu, un laikam jau naivi vēl ceru, ka skolēns tomēr izlasīs grāmatu, pirms nāks pie manis, un mums būs, par ko pastrīdēties.

Tas dzen mani izmisumā, jo grāmatas tiešām nelasa. Kā to risināt? Nezinu. Ja skolotāji tikai rādīs filmas un stāstīs savus pieredzes stāstus, tad ir risks, ka kļūsim par izklaidētājiem. Taču mācībās ir jābūt mirkļiem, kad kaut ko atklāj, ierauga, saprot, pamana – vai nu grupu darbā vai viens pats, lasot grāmatu. Tam ir jānotiek procesā, tāpēc arī tik svarīga skolā ir klātbūtne un sadarbība. Tas ir attieksmes jautājums – tu nāc uz skolu mācīties, dzirdēt un, kā es smejoties saku, man ir vajadzīgs tavs acu pāris, lai tu apbrīnotu manu skaistumu!”

Arī direktors Česlavs Batņa atgādina, ka, lai cik radošs un aizraujošs būtu skolotājs kā personība, viņam tomēr jāiemāca pamatlietas, ko nosaka valsts standarts. “Pedagogi var veikt izmaiņas programmā, taču jāatceras, ka, pabeidzot 9. un 12. klasi, jānokārto valsts pārbaudes darbi – un šeit būs jāpielieto visas zināšanas, kuras skolēni ieguvuši stundās. Ja pedagogs ir aizgājis “par tālu”, un nav pat pieskāries pamatlietām, tad tas arī atspoguļojas valsts pārbaudes darbu rezultātos. Bet radošums un mācību programma nav divas dažādas lietas, tās var apvienot.”

________

Autors: Tīna Sidoroviča, LTV Ziņu dienesta žurnāliste un LSM.lv autore