Sanda Salmiņa no septembra sāks darbu kā pedagogs Liepas pamatskolā. Viņa ir jaunā skolotāja, kas piedalās projektā “Mācītspēks”.

– Cik sen jau strādājat par pedagogu?

Atklāti sakot, es strādāju Liepas skolā tikai no pagājušās nedēļas. Esmu pavisam jauna skolotāja. Man šis būs pirmais gads kā “Mācītspēka” skolotājai. Liepas pamatskolā no 4. līdz 9.klasei mācīšu vēsturi un sociālās zinības.

– Pastāstiet par “Mācītspēku”. Kas tas īsti ir?

– Tas ir projekts, kurā tiek piesaistīti cilvēki, kas specializējušies noteiktās profesijās vai jomās. Tā kā šiem cilvēkiem ir zināšanas, bet nav pedagoģiskās izglītības un pieredzes šai jomā, tad “Mācītspēks” palīdz gūt tieši pedagoģisko izglītību. Projekta darbība ir tāda, ka vispirms tiek atlasīti pretendenti, ņemot vērā visas nepieciešamās īpašības, kas nosaka, ka cilvēks var būt labs pedagogs. Tad notiek neilgas mācības vasarā, pēc kurām gandrīz uzreiz sākam strādāt kā skolotāji, vienlaikus uzsākot studijas, lai iegūtu bakalaura grādu pedagoģijā. Pilotprojektu ieviest palīdzēja nodibinājums “Iespējamā misija”. Tas ir Eiropas Sociālā fonda atbalsta projekts. Projektu “Mācītspēks” īsteno Latvijas Universitāte, Liepājas Universitāte un Daugavpils Universitāte, to pārrauga Izglītības un zinātnes ministrija.

– Cik ilgi šis projekts jau pastāv?

– Šis ir trešais iesaukums.

– Izklausās kā militārajā dienestā..

– Jā (smejas). Precīzāk, jāsaka, šis būs pirmais gads pēc pilotprojekta.

– Vai esat cēsniece?

– Jā, dzīvoju Cēsīs. Tā kā esmu vairāk saistīta ar vēstures jomu, esmu strādājusi Āraišu ezerpilī, Cēsu muzejā. Esmu ilgstoši darbojusies tieši muzejpedagoģijā, tādēļ darbs ar bērniem nebūt nav svešs. Šis ir nākamais loģiskais solis šajā ceļā.

– Kā var nokļūt “Mācītspēka” komandas sastāvā? Vai speciālistus uzmeklē un uzrunā, vai ir jāpiesakās pašiem?

– Katrs piesakās pats. Paskatoties kopīgo informāciju, skaidri redzams, ka pieteikumu skaits ir ļoti liels, bet konkursu iztur tikai aptuveni desmitā daļa no visiem, kas piesakās un izrāda interesi. Tie cilvēki, par kuriem projekts ir gatavs ieguldīt līdzekļus, tiek atlasīti ļoti rūpīgi pēc noteiktiem kritērijiem. Studijas mums ir bez maksas, tāpat arī vasaras mācības, kā arī saņemam stipendiju.

– Sabiedrībā nav noslēpums, ka valda zināms stereotips par to, ka būt par skolotāju – tas nozīmē dzīvot no vidējiem ienākumiem, bez iespējām daudz iekrāt un tamlīdzīgi. Kā jūs raugāties uz šo pieņēmumu no tāda jauna, entuziasma pilna cilvēka skatupunkta?

– Laikam jāsaka, ka piederu pie cilvēkiem, kam pirmajā vietā ierindojas misija un tikai pēc tam kaut kur seko nauda (smejas). Tā kā nāku no kultūras nozares, kurā atalgojuma jautājumā dažkārt vēl bēdīgāk nekā šeit, tad nemaz nav tik slikti. Man tas noteikti nebūs tāds liels lēciens atpakaļ. Zinu arī dažus studiju biedrus, kas izlēmuši mainīt profesiju, piemēram, no jurista uz skolotāju. Tās gan darba atlīdzības kontekstā ir jau lielas izmaiņas. Patlaban es arī dzīvoju tikai tādās nojausmās par to, kā ir būt skolotājam, no dzirdētā sabiedrībā, no mammas stāstītā – arī mana mamma ir skolotāja. Uz savas ādas to visu izbaudīt vēl neesmu paguvusi.

– Bet “Mācītspēka” darbs taču ir uz pilnu slodzi?

– Īsti pilna slodze mums kā jaunajiem pedagogiem nav ieteicama. Mums tās ir līdz 20 kontaktstundām nedēļā. Ir uzsvars uz to, ka pilnu slodzi, kas ir noteiktās 30 kontaktstundas nedēļā, mums uzlikt nav ieteicams, jo tomēr vienlaikus ar darbu mēs arī mācāmies. Sanāk tā, ka viena diena ir rezervēta tikai mācībām.

– Izklausās, ka viss ir labi sabalansēts. Lai nav pārslodze un paliek laiks mācībām un sevis pilnveidošanai.

– Tā ir. Pārslogoti, jācer, nebūsim. Bet krietni noslogoti gan.

– Kā notiek nozīmēšana uz konkrētu skolu? Vai paši izvēlaties?

– Ir tāda vienotā vakanču karte. Katrs pats skatījāmies šo piedāvājumu un izvēlējāmies savas top trīs prioritātes. Savukārt projekta komanda katrai skolai izvirza zināmas prasības: jānodrošina mentors, jāspēj balansēt slodze, lai skolotājs var mācīties, un citas lietas. Mums ir trīspusējs līgums starp skolu, skolotāju un “Mācītspēku”. Visi kopā apņemamies sadarboties, lai būtu rezultāts.

– Daudz izskan ziņas par trūkstošiem pedagogiem, aktuālām vakancēm skolās, kuras grūti aizpildīt Šis projekts izklausās kā lielisks instruments, lai palīdzētu problēmu risināt. Skolām būtu jābūt pretimnākošām, piemēram, šim te projektam, lai situāciju uzlabotu, vai ne?

– Diemžēl situācija ir tāda, ka arī pašam “Mācītspēka” projektam kapacitāte ir ierobežota. Katru gadu programmā tiek uzņemts ap simts jauno pedagogu. Ja palūkojamies uz šo skaitli no trūkstošo vakanču kopskaita Latvijā, kas, ja nemaldos, ir ap tūkstoti, tad jau šādā ceļā problēma lielā mērogā netiek atrisināta. Tā jauda būtu jāpalielina.

– Tas viss noteikti atkarīgs no finansējuma.

– Protams, valsts šajā projektā iegulda lielu naudu. Sanāk tādi atduras stūri. Bet kopumā jāsaka, ka skolas par projektu ļoti priecājas. Arī mana skola, Liepas pamatskola, ir ļoti pretimnākoša un atbalstoša. Viņi arī izrāda neviltotu interesi par to, ka es no savas puses caur mācībām varu dalīties ar kaut ko jaunu. Tāpat priecē, ka ļoti liela daļa esošo skolotāju arvien, pēc ilgiem darba gadiem, joprojām grib pilnveidoties, apgūt kaut ko jaunu un mācīties tālāk.

– Jūs minējāt trīspusējo līgumu. Vai tam ir noilgums? Cik droši jaunais pedagogs savā izvēlētajā skolā var justies?

– Līgums ir uz projekta darbības laiku. Ir tā, ka apņemamies kopīgi noiet šo ceļu.

– Kas notiek, ja pusceļā domas vai dzīves apstākļi mainās un līgums jālauž?

– Vēlams, protams, ir iziet visu līdz galam. Bet noteikti, ja ir tādi apstākļi, ka nav iespējams ieceri novest līdz galam, līgumu ir iespējams lauzt.

– Sarunas noslēgumā – kāds ir noskaņojums pirms pirmā darba gada skolotājas lomā?

– Tā kā muzejā zināma pieredze ar nodarbību pasniegšanu, arī attālinātā formātā, man jau ir bijusi, tad liela uztraukuma vai tādu būtisku neskaidrību man nav. Ja līdz šim esmu iemācījusies to, kā darbojas klase muzejā – ārpus savas ierastās vides -, tad man priekšā ir tikai iemācīties to, kā skolēni darbojas ierastajā, skolas, vidē.

Protams, skolā tas būs mazliet citādāk. Tāpat esmu apņēmusies strādāt pie jauniešu motivācijas mācīties, jo daudzviet izskan bažas, ka jauniešiem jau nekas neinteresē, izņemot tehnoloģijas, planšetes, telefoni. To es kā vēsturniece uztveru par šī laikmeta nospiedumu. No tā mums neizbēgt.

– Jā, dzīvojam tehnoloģiju laikmetā, bez šaubām.

– Tomēr gribu uzsvērt, ka viss, kas saistīts ar tehnoloģijām, nav tikai negatīvs. Ir savas pozitīvās puses, piemēram, mans bērns ir iemācījies pats plānot savu laiku un tikt galā ar mācībām.

– Vai plānojat piedalīties skolotāju streikā septembrī?

– Man par to ir tādas dalītas sajūtas, teikšu godīgi. Tā kā vēl neesmu pilnībā bijusi tajā vidē kā skolotāja, tad man grūti komentēt. Bet, dzirdot, cik daudz skolotāji savā darbā iegulda, ir skaidrs, ka atalgojums ir jāpalielina. Tomēr pateikt, vai es pati piedalīšos, šobrīd nevaru.

– Vai ir kādi konkrēti plāni, kā virzīsiet mācību darbu klasē?

– Es ļoti gribētu bērniem iemācīt strādāt ar informāciju, izvērtēt tās patiesīgumu un avotu uzticamību. Dzīvojam ātras un milzīga daudzuma informācijas apmaiņas laikmetā, un ir svarīgi saprast, kā varam šo informāciju atlasīt. Ļoti vēlos to iemācīt bērniem, kuri, nebaidīšos teikt, cieš no šīs situācijas visvairāk. Informācijas visur ir ļoti, ļoti daudz.

_________

Autors: Anna Kola, “Druva”