Oktobra pirmajā svētdienā Latvijā tiek svinēta Skolotāju diena, kurai gatavojoties arī skolotāju izglītības projekta “Mācītspēks” pedagogi dalījās domās par saviem mīļākajiem skolotājiem un to, kādi skolotāji viņi paši tiecas būt. “Mācītspēks” dalībnieki un absolventi visā Latvijā norāda, ka bez mācību vielas apguves viņiem svarīgi ir radīt drošu vidi un būt skolēna uzticības personām, pašiem esot cilvēcīgiem un ļaujot arī kļūdīties. Vienlaikus jaunie pedagogi atzīmē, ka arī noteikumi un darba kultūra ir spēcīgas vērtības, kuras iemācījuši viņu skolotāji. 

Babītes vidusskolas sociālo zinību un vēstures skolotājs Ralfs Vaiveris saviem skolēniem cenšas iemācīt 100% ticību sev un saviem spēkiem jebkuros apstākļos un to, ka jebkurš var īstenot savus mērķus, cītīgi strādājot. Savukārt Baldones vidusskolas angļu valodas skolotāja Madara Kaužēna stāsta: “Mans mīļākais skolotājs iemācīja būt pacietīgai ne tikai pašai pret sevi, bet arī pret citiem. Šis skolotājs bija īsts dzīves reālists, kurš vienmēr atgādināja, ka pēc skolas būs “lielā” dzīve un skolas raizes liksies kā ūdens piliens akā. Es saviem skolēniem vēlos būt patiesa, īsta, reālistiska, pacietīga un tāda, kuru skolēni priecātos atcerēties vēl pēc skolas gadiem.”  

O.Kalpaka Liepājas 15. vidusskolas angļu valodas skolotājai Lindai Sausiņai vērtīgākais, ko skolotājs ir iemācījis, ir uzdrošināties izkāpt ārā no komforta zonas un domāt par savu pirmo iespaidu – to tik viegli nebūs mainīt. Savukārt Marģers Smudzis, Kusas pamatskolas matemātikas skolotājs, norāda: “Mani foršie skolotāji man iemācīja iedziļināties, urbties, pētīt un nepadoties – visu var izpētīt un saprast. Vēlos šo apņēmību nodot arī saviem skolēniem: katrs var būt gudrinieks un savas laimes kalējs.”

Olaines 1. vidusskolas matemātikas skolotāja Agnese Luca stāsta: “Ar patiesu sirds siltumu atceros savu pirmo skolotāju – Lūciju Ģēģeri Ropažu vidusskolā. Svarīgākais, ko iemācījos no viņas, ir vēlēšanās mācīties, un par to viņai no sirds saku paldies! Saviem skolēniem vēlos būt ne tikai skolotājs, bet ceļabiedrs, padomdevējs un mentors, jo uzskatu, ka vislabāk mēs mācāmies no savas pieredzes. Es varu tikai parādīt šo ceļu un virzienu, kurā doties, un palīdzēt izprast un saprast notiekošo, taču skolēni iemācīsies mēģinot un darot. Vēlos, lai mani skolēni nebaidās kļūdīties, lai nebaidās jautāt.” Arī Sandis Kalējs, Cēsu Jaunās skolas fizikas un dabaszinību skolotājs, atzīst, ka ir svarīgi mācīties un pilnveidoties visu laiku. 

“Es gribu būt skolotājs, kas bērniem vairāk par visu iemāca cilvēcību ar savu piemēru,” stāsta fizikas skolotājs Kristaps Dzilna. “Mana mīļākā skolotāja bija Maira Tuklere, kura man iemācīja cieņu pret cita cilvēka darbu. To, ka būt cilvēkam ar labu sirdi ir cēli, un to, ka būt godīgam pret citiem ir nopietns darbs.” Arī Siguldas pilsētas vidusskolas krievu valodas skolotāja Diāna Granta uzskata, ka viņai dzīvē paveicies ar daudziem lieliskiem skolotājiem: “Valodu skolotāji iemācīja cieņu pret valodu un kultūru, vēstures skolotāja – vēlmi izzināt un apzināties savas saknes, sporta skolotājs – ātri skriet un labi slēpot. Katrs no maniem skolotājiem ir devis to labāko, un lielu daļu no tā es nododu tālāk jau saviem skolēniem.” 

“Mani mīļākie skolotāji man iemācījuši, ka, smagi strādājot, var sasniegt vairāk un ka ir pienākumi, kuri jāpilda – un to atstāšanai novārtā ir sekas. Saviem skolēniem vēlos būt cilvēks, pie kura droši var vērsties pēc padoma – stingra kā mana skolotāja, bet vienlaikus saprotošs draugs,” stāsta O. Kalpaka Tautu daiļamatu pamatskolas angļu valodas skolotāja Ieva Sarmiņa. Arī Rīgas 92. vidusskolas angļu valodas skolotājs Antis Antons Viņķelis norāda, ka viņa mīļākā skolotāja Gunta Pētersone iemācīja disciplīnu. Viņš norāda, ka stingrība kombinācijā ar cilvēcīgu komunikāciju skolēnus iedvesmojusi mācībām. Arī pašam Antim komunikācija ar skolēnu ir svarīga – viņš vēlas būt skolotājs, uz kuru var paļauties un uzticēties. 

“Manuprāt, ir svarīgi noticēt ikvienam skolēnam, svarīgi dot iespēju veidoties un pieņemt viņus tādus, kādi viņi ir. Tas nekas, ka gramatika nedaudz “pieklibo”, tas nekas, ka zināšanu līmenis reizēm vēl jāuzlabo, tas rada vidi, kurā ir ļauts kļūdīties un kurā mēs mācāmies viens no otra. Ja būs kaut viens skolotājs, kas noticēs, ka viss ir iespējams, tad radīsies vieta iedvesmai un motivācijai un zināšanas uzlabosies darot. Ticība bērna spējām atver šo jauno iespēju pasauli. Pietiek ar vienu skolotāju, kas notic, lai izmainītu bērna pasauli,” atzīmē Ogres Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Liene Ģērmane, kura atzīst, ka viens no iemesliem, kādēļ viņa izvēlējās savu profesiju, ir latviešu valodas skolotājas mīlestība pret literatūru, sirsnība un rūpes.  

Carnikavas pamatskolas sociālo zinību pedagogu Igoru Ardaševu viņa mīļākā skolotāja iemācīja aizstāvēt savas domas un pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Arī viņš vēlas būt skolotājs, kuram skolēni uzticas un ar kuru jūtas droši. Savukārt Kuldīgas centra vidusskolas sociālo zinību un vēstures skolotāja Juta Reķele piebilst: “Līdzīgi kā mani skolotāji, arī es saviem skolēniem gribu iedot pārliecību, ka es esmu unikāls un vērtība pat tad, ja man kaut kas nesanāk tik labi kā citiem. Es gribētu iedot skolēniem sajūtu, ka pasaule ir ārkārtīgi interesanta vieta, kur būt, un ka mācīšanās nenotiek tikai solā un četrās sienās.” 

Līdzīgās domās ir arī Aizkraukles novada vidusskolas matemātikas skolotāja Kristīne Balta: “Mana matemātikas skolotāja man iemācīja to, ka visam ir risinājums – varbūt arī nepareizs un labojams, bet tomēr risinājums ir. To es arī vēlos iemācīt saviem skolēniem, jo šī atziņa noder ne tikai matemātikā, bet arī ikdienā.”  

“Saviem skolēniem es gribu būt kā drošības osta, kas viņus saprot un uzklausa. Jau stājoties skolotāju izglītības projektā “Mācītspēks”, atzinu, ka man ir svarīgi tas, ka skolēni pie manis nebaidās runāt un izteikt viedokli, tajā pašā laikā mācoties un saglabājot toleranci. Tas vēl arvien ir spēkā šajā mācību gadā, kad gads jau aiz muguras. Es gribu, lai no manām stundām skolēni iziet ar sajūtu, ka kaut kas ir apgūts, kaut kas ir uzzināts, lai manai klātbūtnei un viņu darbam būtu bijusi jēga,” stāsta Rīgas Centra humanitārās vidusskolas sociālo zinību skolotāja Linda Zandere. 

“Esmu bezgala pateicīga savai pirmajai skolotājai, audzinātājai Dailai Zēbergai no Ventspils 5. vidusskolas. Viņa mani iemācīja būt atsaucīgai, labsirdīgai, draudzīgai, neatšķirt cilvēkus pēc nacionalitātes un dažādām citām spējām. Kā viņa to darīja? Viņa pati bija tāda! Arī es saviem skolēniem vēlos rādīt līdzīgu piemēru. Gribu, lai skolēni jūt atbalstu, jūt manu siltumu un labsirdību. Gribu iemācīt mūsdienu skolēnus pildīt savus pienākumus, cienīt vienam otru un nebaidīties kļūdīties!” saka Rīgas 64. vidusskolas krievu valodas skolotāja Alise Satkova.