Pēc sarunas ar Krišjāņa Valdemāra Ainažu pamatskolas matemātikas skolotāju Diānu Nummuri nudien gribējās smaidīt un iebilst visiem, kuri satraucas, ka jaunie nevēlas strādāt skolās. Vēlas, turklāt dara to ar prieku.

Diāna pati ir Ainažu skolas absolvente, bet pēc 9. klases beigšanas devās mācīties uz Valmieras Valsts ģimnāziju. Vidusskolas klasēs, domājot, kur tālāk studēt, radusies doma par pedagoģiju. Aprunājusies ar savu ģimnāzijas laika klases audzinātāju un matemātikas skolotāju. Pedagoģe strikti pateikusi: – Neej. Alga skolotājiem maza, turklāt nervi būs pagalam. Taču, zinot Diānas spējas matemātikā un interesi par eksaktajām zinātnēm, ieteikusi izvēlēties Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes programmu Matemātiķis–statistiķis. Tiesa, piebildusi: – Ja tomēr arī pēc četriem studiju gadiem vēlme strādāt skolā nebūs pārgājusi, zināšanas un augstskolas diploms tev jau būs, varēsi riskēt. Vēlme nepārgāja.

Tagad Diāna spriež, ka tas laikam bija likteņa pirksts – pagājušajā mācību gadā, kad viņa vēl bija pēdējā kursa studente, pašas bijušajā skolā vajadzēja matemātikas skolotāju. – Piedāvājumam piekritu, saprotot, ka tā man būs lieliska iespēja praksē pārliecināties, vai tas tiešām ir mans ceļš. Sāku ar lielu entuziasmu un biju pat pārsteigta, cik viss tā ļoti dabiski aizplūda. Pēc šī gada bija skaidrs – tomēr nevaru sevi iztēloties citā profesijā. Man patīk skolas vide, patīk darbs ar bērniem, – tā savas izjūtas raksturo Diāna.

Šovasar viņa pabeidza Universitāti, ieguva bakalaura grādu un nešauboties pieteicās Latvijas skolotāju izglītības projektā Mācītspēks. Ainažniece precizē, ka tās ir darbā balstītas studijas, kas palīdz dažādu jomu profesionāļiem kļūt par pedagogiem. Projekts dalībniekiem ilgst divus gadus. Pirmajā visi studē 2. līmeņa profesionālās augstākās izglītības studiju programmā Skolotājs. Viņai tā ir jau labi iepazītā Latvijas Universitāte. Savukārt otrais ir profesionālās pilnveides gads, nostiprinot zināšanas un prasmes. Skeptiķiem, kuri domā, ka pedagoga darbs nevienu nevilina, jāpiebilst, ka šogad projektam pieteicās teju 800 pretendentu, uzņēma 81.

Slodze ir liela – četras dienas nedēļā Diānai aizrit skolā, mācot visas klases no piektās līdz devītajai, savukārt piektdienās dodas uz studijām Rīgā, protams, ir arī mājasdarbi. Šī gada Mācītspēka kursā ir 17 matemātiķu. – Regulāri sazināmies, pārrunājam dažādas idejas, – teic ainažniece. Arī viena no viņas bakalaura programmas studiju biedrēm šobrīd strādā skolā. – Abas sākām pagājušajā gadā. Bijām un joprojām esam viena otrai liels atbalsts, jo zinām, kā bija uzsākt strādāt bez pedagoģijas zināšanām, varam pārrunāt, kā skaidrojam skolēniem saturu, ieteikt kādus uzdevumus…

Pajautāju, kā Diānas lēmumu strādāt skolā uztvēra draugi un paziņas. Viņa nosmej, ka sajūsminātus aplausus un ovācijas nedzirdēja. Bijis pārsteigums: – Kāpēc? Tu tiešām iesi uz skolu? Taču tuvākie draugi un ģimene jauno skolotāju ļoti atbalsta. – Viņi saprot, ka esmu īstajā vietā un šis darbs man sagādā prieku. Skolā katra diena ir citādāka, un tas ir lieliski. Man ļoti patīk komunicēt ar bērniem, iepazīt katru. Es viņiem dodu savas zināšanas un dzīves pieredzi, bet pati no skolēniem mācos viņu dažādību, aizrautību, – uzsver pedagoģe. Tiesa, radīt skolēnos interesi par matemātiku brīžam ir gana liels izaicinājums. Kaut Diāna pati gluži nesen beigusi skolu, šolaiku pusaudži jau ir atšķirīgi. – Mēs dedzīgi rēķinājām uzdevumus no mācību grāmatām un tas bija interesanti. Tagad reti kuram bērnam ar to vien pietiek. Jāmēģina atrast daudzveidīgākas metodes, kā ieinteresēt. Protams, jāizmanto mūsdienu tehnoloģiju iespējas. Cenšos uzzināt par skolēnu hobijiem, ikdienas notikumiem, sasaistīt tos ar mācību procesu, apgūstamo saturu.

Nereti dzirdēts par jaunos speciālistus mulsinošo situāciju, kad viņi atgriežas strādāt savā skolā un bijušie pedagogi nu ir kolēģi. Diāna piekrīt, ka sākumā tiešām bijis grūti pārkāpt jūs un tu robežu. – Man ir ļoti, ļoti liela cieņa pret saviem skolotājiem, tāpēc nevarēju uzreiz pāriet uz “tu”, lai cik pārliecinoši kolēģi mudināja to darīt. Diāna gan uzsver, ka savā skolā ir viens bezgala nozīmīgs pluss – bijušo skolotāju atbalsts, patiesa vēlme palīdzēt un īpašā ģimeniskuma sajūta, jo visi ir savējie, pazīstami. Mazliet dīvaini, sākot strādāt, licies arī tas, ka nācās kļūt par skolotāju savai jaunākajai māsai Emīlijai, kura tagad ir septītklasniece. – Viņa par to nebija sajūsmā, bet nu jau abas esam apradušas. Ir interesanti vienai otru iepazīt pavisam citā vidē.

Vai jaunam cilvēkam provincē nepietrūkst visu to iespēju, ko piedāvā Rīga vai kāda cita lielāka pilsēta?

– Man ļoti patīk Ainaži, turklāt šeit ir ģimene, kas ir svarīgi, un brīnišķīga daba. Pat nevaru iedomāties, ka varētu dzīvot citviet, kur blakus nebūtu jūra un nevarētu doties pastaigās pa priežu mežu. Savukārt par Rīgas izklaides iespējām – teātriem, klubiem, kafejnīcām – Diāna pasmaida. Neviens taču viņai neliedz aizbraukt uz galvaspilsētu un tos apmeklēt, taču māju sajūtu tur nebūs iespējams iegūt. Taujāta par vaļaspriekiem, sarunbiedre atteic, ka tiem diemžēl laika nepietiek. Šobrīd galvenā viņas dzīves daļa ir darbs un studijas. Savulaik dziedājusi korī, ļoti paticis, bet tagad nācies atteikties. Tomēr reizēm savā nodabā relaksācijai paspēlējot klavieres, atcerēdamās Salacgrīvas mūzikas skolā apgūto. Tomēr vislabāk galvas izvēdināšanai un atpūtai noder garas pastaigas. Un vēl viņa aizrāvusies ar kūku cepšanu. Tas aizsācies gluži nemanāmi. Domājot, kā iepriecināt savus mīļos, atcerējusies amizanto teicienu, ka mīlestība iet caur vēderu. Taču pamazītēm darbošanās virtuvē iepatikusies arvien vairāk. Aizgājusi ciemos pie draudzenes ar savu kūku. Viņa slavējusi, cik gardi, palūgusi, vai nevar uzcept vēl kādu uz jubileju. Turklāt arī virtuvē neiztikt bez matemātikas zināšanām.

– Nesen ar sestklasniekiem stundā runājām, kā, rēķinot sastāvdaļas, pārveidojot ēdienu receptes, mainās rezultāts.

Taujāta, vai ainažniece jau neplāno, kur turpināt studijas pēc Macītspēka, Diāna apcerīgi atbild, ka laiks rādīs. Droši vien vispirms kārosies nelielu pauzīti. – Taču, sevi pazīstot, varu teikt, ka diezin vai apstāšos. Noteikti atradīšu vēl kādu mozaīkas gabaliņu, ko gribēšu pievienot. Turklāt man patīk mācīties. Jau kopš pamatskolas gadiem patīk pats mācīšanās process, tāpat kā matemātika – ceļš, kā, loģiski ejot solīti pa solītim, nonāc pie rezultāta. Arī skolēniem saku, ka šīs prasmes ļoti attīsta kritisko domāšanu, palīdz ikvienas problēmas risināšana. Tas viss noder dzīvē. Jebkurā nepazīstamā situācijā spēj secīgi rīkoties, meklējot risinājumu. Pati par savu pašreizējo dzīves posmu Diāna optimistiski teic – tikai uz priekšu. – Jau ir idejas, ko gribu turpināt, izmēģināt.

__________

Autors: Laila Paegle, “Auseklis”