Slinkums – kas tas vispār ir? Ko apzīmējam ar šādu jēdzienu? Iepriekš minētajās pieredzēs un viedokļos jau pavīdēja dažādi aspekti: paklausība vai nepaklausība, uzdevuma izpildes ātrums, prioritātes, jēga, motivācija, svarīgums, noderīguma nākotnei apzināšanās u. c. Kā iespējams motivēt šķietami slinkus pusaudžus? Savā pieredzē dalās Aizkraukles novada vidusskolas matemātikas skolotāja Kristīne Balta.

“Slinkums mums, pieaugušajiem, ir veids, kā mēs varam atpūsties, attaisnot kādu neizdarītu darbu vai nogurumu. Taču, strādājot skolā, nākas sastapt pusaudžus, kuri ir gudri, bet slinki, līdz ar to sagaidāmā rezultāta mācību sniegumā nav, lai gan skolēns ir spējīgs. Spriežot pēc manas pieredzes, iemesli ir visdažādākie. Ja nav kādas slimības izraisītas slinkuma izpausmes, tad visdrīzāk problēma ir motivācijas trūkums. Tam gan var būt daudz dziļāki iemesli par vienkāršu intereses trūkumu. Ir gadījumi, kad skolēniem nav motivācijas kādu pārdzīvojumu dēļ, kad šķiet, ka nekas dzīvē nav svarīgs. Tad jāsadarbojas ar psihologu. Ir reizes, kad bērns vienkārši ir tik ļoti pāraprūpēts no vecākiem vai varbūt kontrolēts, vai tik ļoti ignorēts, ka šķiet – nav jēgas pašam neko darīt.

Skolēni pusaudža vecumā ir ļoti jūtīgi, savukārt vecāki – prasīgi. Tā ir smalka robeža – kad vecāki uzticas savam bērnam, ļauj kļūdīties, eksperimentēt, bet kad nosaka sava bērna pašvērtējumu ar to, kas viņam sanāk. Reizēm ir vieglāk skolēnam būt slinkam, nevis pieļaut kļūdu, kuras dēļ viņu kāds slikti vērtēs. Savus skolēnus cenšos motivēt dažādi – gan ar piemēriem no dzīves, gan veidu, kā viņus mācu. Visiedarbīgākais veids ir saruna ar pusaudzi – kāpēc viņam vajag kaut ko darīt. Svarīgi atrast motivāciju, parādīt nepieciešamību, ja viņš pats to neredz, un iedrošināt, atbalstīt. Esmu daudzkārt teikusi – pusaudžu kļūdas nav viņu personība, tā ir rīcība, bet personība tikai veidojas un visbiežāk – tieši no tā, kā viņš tiek galā ar savām kļūdām.

Savās mācību stundās matemātikā ik pa laikam apzināti pieļauju kļūdas, rakstot uz tāfeles. Pirmkārt, varu atalgot ar labo piezīmi to, kurš būs vērīgs un pamanīs, bet patiesībā jēga ir tieši mācīšanās procesā – mēs visi varam pieļaut kļūdas, galvenais, to neignorēt, atzīt un izlabot.

Piemērs no dzīves. Atnāk mamma uz skolu pie manis runāt par bērnu, kuram nav intereses matemātikā, nav rezultātu, neko nedara. Mamma taču atbalstot, esot katru reizi blakus, kad jāpilda mājasdarbi uzdevumi.lv, katru reizi, kad jāveic patstāvīgais pētniecības darbs, bet bērns – neko pats negrib, visur mammai viņš jābakstot… Pajautāju mammai, par ko bērns grib kļūt, kad izaugs liels, varbūt no tā varam viņu ieinteresēt arī mācīties, atrast motivāciju. Mammas atbilde – viņš gribēja būt elektriķis, bet mēs jau teicām, nav ko tur tik daudz visu dzīvi ar vadiem ņemties, lai mācās par advokātu… Sarunas ar vecākiem reizēm ir grūtākas nekā ar bērniem. Protams, šajā situācijā var gan vainot, gan saprast mammu, bet pāri visam ir bērns, kuram vēl vajag ļaut sapņot, plānot un kuru nepieciešams atbalstīt. Varbūt viņš pēc gada pārdomās un gribēs trenēt delfīnus, bet vismaz visu laiku būs mērķis acu priekšā, uz ko tiekties, un šajā ceļā varam brīnišķīgi motivēt sevi attīstīt – gan mācībās, gan interešu izglītībā, gan personības izaugsmē.”

Kā sarunāties ar tīņiem?

• draudu vai pavēļu vietā piedāvājiet izvēli;
• tā vietā, lai izteiktu vērtējumu, aprakstiet, kas ir paveikts un kā jūtaties;
• tā vietā, lai apsūdzētu vai apsaukātos, pasakiet, kā jūtaties vai ko gribētu un gaidāt;
• sniedziet iedomu veidā to, ko nevarat dot realitātē (piemēram, “tu jau gribētu gan, ka tavā vietā visu izdarītu kāds robots”, kopīgi pasmejieties un ķerieties pie reāliem darbiem);
• vienas “nopietnās sarunas” ar ilgu “sprediķošanu” vietā pasakiet īsi (piemēram, “banāna miza”) vai meklējiet mazas iespējas, lai parunātu (piemēram, klausoties radio vai mūziku, skatoties televīziju, reklāmu vai kinofilmu, vadot auto u. c.);
• tā vietā, lai noniecinātu, uzklausiet, pamājot ar galvu, reaģējot ar kādu skaņu vai vārdu;
• sarunājoties par istabas kārtošanu, aiciniet savu pusaudzi izteikt savu viedokli. Iespējams, tīnis atklās, ka naktsskapītis un drēbju skapis ir piebāzts. Tātad nepieciešams vairāk telpas. Lieciet kopā galvas un sastādiet ideju sarakstu: gan muļķīgās, gan saprātīgās, tobrīd tās nevērtējot. Rezultātā, iespējams, būs noderīgas idejas, kā, piemēram, ļaut hokeja tērpu glabāt vecāku drēbju skapī; atbrīvot telpu, atdodot tās mantas, ko vairs nelieto; nopirkt grāmatplauktu u. c.;
• alternatīvas sodam – pastāstiet, kā jūtaties; pasakiet, ko gaidāt; paskaidrojiet, kā var labot notikušo; piedāvājiet izvēli.”

_________

Autors: Aija Volka, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”