Izglītība pēc būtības ir saistīta ar misiju veidot nākamo paaudzi, bet privātam bērnudārzam ir jānopelna vismaz tik, lai pastāvētu. Tā uzskata Evija Mirķe, kura 2021. gadā kļuva par Vecrīgā esošās pirmsskolas izglītības iestādes Ketes māja īpašnieci. Dienas Biznesa saruna ar viņu gan par nozari, gan misiju, gan peļņu un to, kādēļ bērni mums kļūst aizvien dullāki.

Par bērnudārzu Ketes māja Dienas Bizness pēdējo reizi rakstīja 2013. gadā kā par jaunprojektu. Šobrīd mainījies īpašnieks. Kā tikāt līdz domai, ka jāiegādājas bērnudārzs?

Esmu pedagoģe, tādēļ man nav racionāla izskaidrojuma, kādēļ bērnudārzs bija jāpērk. Tas vairāk ir manam vīram Jānim, viņš ir finansists, un viņš arī nāca ar piedāvājumu. Iepriekšējā īpašniece jau kādu laiku meklēja pircēju, jo domāja par pārmaiņām. Savukārt mans galvenais finanšu konsultants bija par to uzzinājis un jautāja, ko domāju par bērnudārza iegādi. Es tieši atcerējos filmu Mēs nopirkām zoodārzu! un sākumā smējos, bet tad ar vīru apdomājām, un es teicu: “Jā!” 2021. gadā nopirkām bērnudārzu.

Bērnudārzs nav bizness pašos pamatos, mēs jau sākotnēji sapratām, ka lietā ir aicinājuma komponents, citādi tas nav iespējams. Ir jābūt misijas apziņai. Šobrīd jau trīs gadus esmu arī skolotāja. Nav tā, ka man būtu mūža pieredze skolā. Pašlaik mācu vidusskolā zviedru valodu un padziļināto kursu dizainā un tehnoloģijās, bet bērnudārzā, protams, vadītāja ir ilggadējs pirmsskolas pedagogs. Šobrīd gatavojos aizstāvēt doktora grādu izglītības zinātnē. Daudz esmu lasījusi, un man ir arī praktiska pieredze. Ir man divi bērni, no kuriem viens tieši bērnudārza vecumā. Viņš arī apmeklē bērnudārzu Ketes māja, un tā es jūtu, kas notiek manā uzņēmumā.

2021. gads ir pats pandēmijas ierobežojumu apogejs! Kā klājās, pārņemot lietu šādā brīdī?

Jā! Vecrīga bija tik klusa, un, kad gājām uz pirmajām tikšanās reizēm, varēja savā balsī ieklausīties. 2021. gads bija laiks, kad tika prasīta pastiprināta izolācija grupiņās. Visi dzīvojās atsevišķi, vecāki nedrīkstēja ienākt dārziņā, bet strādāt jau varēja, bērniem pat bija labāk, ka Vecrīgā klusi.

Ja nedaudz noliekam skolotāja misijas apziņu malā, kāds ir investīcijas atmaksāšanās laiks, izdevīgums vispār? Diez vai pirkāt uzņēmumu ar domu to dotēt! Inflācija 2022. gadā meta kūleņus, vai apmeklējuma cenu palielinājāt?

Līdzīgi kā daudzi citi privātie bērnudārzi, bijām spiesti palielināt cenu. Ļoti izvērtējām, kas būtu minimālā iespējamā robeža. Būtiskākā sadaļa, kur ir lielais izmaksu pieaugums, ir pārtika. Pēc būtības cenas pieaugušas divas reizes. Komunālie maksājumi arī veido savu pienesumu. Savukārt, ja runājam par investīcijas atmaksāšanos, tad, jau uzsākot sarunas par bērnudārza iegādi, sapratām, ka kredītu bankai ir iespējams nomaksāt trīs gados. Situācija 2022. gadā nedaudz pamainījās, un šobrīd kalkulācija ir, ka spēsim atdot kredītu piecos gados. Runājot par misijas apziņu vai ziedošanos, teikšu, ka tas ir personīgi. Vieni ziedo Ukrainas atbalstam, citi – suņiem, bet es – bērniem! Starp citu, arī mēs atbalstām Ukrainu, uzņemot bēgļu bērnus bērnudārzā. Es neskaitu tās stundas, ko veltu bērnudārzam, un tā ir mana artava. Tie ir Latvijas bērni, kuriem varu dot vairāk, un man ir idejas – kā!

Visu rakstu lasiet 14.februāra žurnālā Dienas Bizness!

________

Autors: Jānis Goldbergs, “Dienas Bizness”.