Dažkārt skolotājiem rodas sajūta, ka mūsdienās bērniem trūkst cilvēku, kas viņus uzklausa, mierīgi padzer tēju un parunājas. Oskara Kalpaka Liepājas 15.vidusskolas angļu valodas skolotāja Linda Sausiņa intervijā portālam Jauns.lv sacīja, ka vecākiem vajadzētu raudzīties uz skolotājiem kā labiem sadarbības partneriem, nevis ienaidniekiem, kuri mēģina darīt pāri viņu mīlulītim.

Linda atzina, ka dažkārt ir sajūta, ka mūsdienās bērniem trūkst cilvēku, kas ar viņiem ikdienā parunājas. “Es neteiktu, ka pilnībā visiem, bet diemžēl diezgan lielai daļai [trūkst cilvēku, ar ko parunāties].

Ne tikai mūsu, bet domāju, ka jebkurā skolā ir bērni no ģimenēm, kur ir tikai viens vecāks. Viņš ir vienīgais, kurš strādā, un tad, protams, bērnam ir jābūt nedaudz pieaugušākam un jāparūpējas par māju.

Piezvani, kad gribi iet ārā pastaigāties

Varbūt tas ir iemesls, kāpēc bērnam skolā nav tik ļoti tuvu draugu, ar kuriem parunāt. Tīņu vecumā viņiem ne visiem ne vienmēr gribas sēdēt kā draugiem un uzklausīt otru, piemēram, jautājot, kāpēc tu esi saskumis un kāpēc tev liekas, ka nekas nesanāk.

Tāpat tad, ja draugs ir sastrīdējies ar mammu, tēti, omi vai opīti. Bieži vien jaunieši saka: “Piezvani tad, kad gribi iet ārā pastaigāties vai darīt kaut ko citu.”

Arī puiši priecājas, ka var parunāties

Īpaši tas raksturīgs zēniem. Bet man prieks, ka zēni (arī no manas klases) atnāk un mēs runājamies. Citreiz paskatāmies un redzam, ka pagājušas jau divas stundas. “Jā, es nebiju tā runājies,” zēni saka, un viņiem pašiem ir pārsteigums, ka patīk un gribas parunāties. Pēc tam viņi arī dodas mājās un runā ar vecākiem.

Vēl nedaudz ir stigma no vīriešu kārtas pārstāvju puses, ka par emocijām un tādām lietām runāt nav vīrišķīgi. Jauniem zēniem, kad viņi vēl veidojas un aug, gribas būt stingrākiem, bet ir pāris zēnu, kas labprāt nāk un runājas ar skolotāju.

Tu vari nākotnē veidot savas tradīcijas!

Ir arī citi, kuri man stāsta par savu forši pavadīto laiku kopā ar ģimeni, par tradīcijām ikdienā, piemēram, ģimenes locekļi vienmēr vakariņo kopā un parunājas. Protams, skolēni to ar skaistu entuziasmu stāsta arī klasē, un tad redzu bērnus, kuriem actiņas nedaudz noliecas uz leju, jo viņi saprot, ka viņiem tā nav, bet ļoti gribētu. Viņi cenšas būt saprotoši un atvērti.

Runājot ar viņiem, es saku: “Tev ir pilnībā visas iespējas savā nākotnē izveidot to. Tu vari mācīties no savām kļūdām, bet vari mācīties arī citu kļūdām. Tu esi pats savas nākotnes noteicējs! Ja tu gribēsi šīs tradīcijas, tad tev tās būs jāizveido, un tas viss ir pilnībā iespējams.” Tad viņiem šķiet mazliet cerīgāka nākotne.”

Vienā brīdī ākstās, bet kādā citā lūdz palīdzību

Kā mēs, pieaugušie, varam bērniem un jauniešiem palīdzēt? “Man šķiet, ka vecākiem lielākais izaicinājums ir saprast, izfiltrēt, kurā brīdī bērns ākstās par savām sajūtām un emocijām, bet kurā brīdī viņš to domā tiešām nopietni. Liekas, ka jauniešu ākstīšanās ir diezgan bieža parādība.

Stāsts ir līdzīgs kā par aitu ganu, kurš vairākkārt teica: “Vilks, vilks!” Lai gan vilka nebija un aitu gans visu laiku ākstījās, tomēr, kad vilks beigās parādījās, viņu apēda.

Jauniešiem patīk būt nenopietniem, bet tajā pašā laikā sagaidīt, ka kāds pieaugušais uztvers, ka viņiem dziļumā tas īstenībā ir nopietni, tāpēc atnāks, apsēdīsies un parunāsies.

Ja es kritīšu, mani atbalstīs

Vecākiem ir jātur roka uz bērna pulsa, lai saprastu, kurā brīdī kaut kas ir par daudz vai par maz. Lai bērns nedaudz jūt vecāku stingro roku par visādām lietām. Lai bērnam ir drošības sajūta – man ir atbalsts, ja es kritīšu; būs kāds, kas man palīdzēs piecelties, lai nepalieku zemē.

Lai bērns zina, ka ir cilvēks, kas viņu mazliet pabīdīs uz priekšu un motivēs. Lai bērns saprot: ja viņš grib, tad daudz ko var izdarīt!

Nav muļķīgu sapņu par augstskolu

No bērna puses nav muļķīgi domāt, ka viņš gribētu iet mācīties uz augstskolu, ja arī viņa ģimenē neviens nav gājis augstskolā. Bet viņš gribētu pamēģināt, kā tas ir. Varbūt viņš gribētu aizceļot uz ārzemēm? Protams, aiziet!

No visām pusēm vajadzīga kopīga bērnu saturēšana un motivēšana. Bērnu skolas vecumā ir ļoti svarīga sadarbība skolai, vecākiem un skolotājiem. Tai tiešām ir jābūt kā rokai ar cimdu.

Noticēt skolotājai, kura zvana par bērna nedarbiem

Vecākiem vajadzētu ticēt, ja skolotājs zvana un saka: “Nebija smuki tas, kas šodien notika.” Lieki mēs nezvanīsim.”

Vecākiem vajadzētu uz skolotājiem skatīties nevis kā uz ienaidniekiem, kas dara pāri viņu mīlulītim un sūdzas par viņu, bet gan kā uz labiem sadarbības partneriem, kas grib labu skolēniem. Jāapzinās, ka visbiežāk skolotājs zvana, lai kopīgiem spēkiem meklētu risinājumu.

Bērni zina, kā to apspēlēt

“Bērni, īpaši šajā paaudzē, zina, kā to apspēlēt. Skolā viņi ir viens cilvēks, bet bieži vien mājās viņi ir pilnīgi kaut kas cits. Tāpēc dažkārt vecākiem negribas ticēt, kad skolotāji zvana un saka: “Tur bija tāda un tāda situācija.”

Viņi saka: “Kā? Nē! Es pat nespētu to iedomāties.” Bet tad, kad es piezvanu piekto reizi, vecāki saka: “Labi, aiziešu uz skolu un parunāšos.”

“Snapchat” redzams, kā viss notika patiesībā

Ir bijušas situācijas, kad kāds kādu apsmējis, gāzis krēslus vai kaut ko lauzis. Ir gadījumi, kad ākstās tualetēs un kaut ko sadara. Bērns mājās pasaka: “Es neko nedarīju, es tikai redzēju un stāvēju blakus.”

Bet viņiem pašiem šajā paaudzē patīk visu filmēt, ielikt “Snapchat”, tad mums ir pierādījums, ko vecākiem parādīt, kas viss patiesībā notika. Tad ir: “Ak vai!”” Pēc tam vecākiem nākas noticēt, ka viņu mīlulītis tiešām pastrādājis kādus nedarbus.

Jociņi var beigties ar nepatikšanām

“Nav jau tā, ka būtu noticis kaut kas šausmīgi traks. Pa galvu neviens nesit nevienam, bet tāpat ir dažādas mazās lietas. Viņiem liekas, ka tie visi ir jociņi: “Tas jau tikai joks.” Bet es saku: “Jaunieši, jociņus filtrējam, lai jums pašiem nesanāk visādas nepatikšanas beigās.””

Dažkārt ir tā, ka skolēniem liekas, ka viņi tikai jokojas par kādu citu klasesbiedru, bet, tiklīdz šis pats joks pavēršas pret viņiem, tad viņi apzinās, cik sāpīgs tas var būt.

Kā tu justos viņa vietā?

Nesen skolotāja saskārās ar kādu situāciju, kad pāris zēnu darīja pāri kādam citam klases biedram. Tad pedagoģe jautāja: “Vai jūs esat padomājuši, ka tikai tas, ka cilvēks smejas reizē ar jums, neliecina, ka viņam nesāp?”

Patiesībā iespējams, ka klasesbiedrs grib raudāt un ir dusmīgs par radušos situāciju. “Iedomājies, ka tu būtu viņa vietā. Kā tu justos?” Tad ir klusums… Viņi par to nav padomājuši vispār nevienā brīdī,” skolotāja stāstīja.

________

Autors: Jauns.lv