Alenas Fridrih ikdiena paiet nemitīgā kustībā un šķiet, ka viņa paspēj pilnīgi visu – strādāt skolā, pasniegt zumbas un tenisa nodarbības, veltīt laiku ģimenei, kalpot Dievam, ceļot, labi izskatīties, tikties ar draugiem un turklāt arī nemitīgi attīstīt sevi, mācoties ko jaunu – tie ir gan dažādi kursi profesionalitātes līmeņa celšanai, gan latviešu valodas apguve, jo Alena ir dzimusi un augusi Baltkrievijā, bet jau 14 gadus dzīvo Latvijā, skaistajā Talsu pilsētā. Viņa burtiski izstaro produktivitāti un enerģiju. Ja jautāsiet, kā viņa visu pagūst, efektīva plānošana šajā gadījumā ir pamatu pamats. Uzreiz, kad iepazināmies, sapratu – viņa ir savējā.
Alena pēc izglītības ir juriste un, dzīvojot Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā, viņas pirmā darba pieredze aizsākās juridiskajā nozarē, sniedzot konsultācijas dažādos juridiskajos jautājumos kādā uzņēmumā, kā arī valsts televīzijā.
Vēlāk pieteicās viņas nu jau 17 gadus vecā meita Marija un ikdiena vairāk bija saistīta ar māju un ģimeni.
„Piepeši ar vīru sapratām, ka Baltkrievijā nav iespēju palikt, jo sākās tautas nemieri pret valdošo režīmu un mierīgi dzīvot vairs nebija iespējams. No sākuma domājām, kur labāk braukt dzīvot, daudz strādāju ar prātu, liku uz papīra visus plusus un mīnusus, lūdzu Dievu, lai Viņš manu ģimeni sargā un palīdz sakārtot dzīvi. Visbeidzot sapratām, ka jābrauc un jāpaliek Latvijā, jāsāk te dzīvot! Par iespēju šeit dzīvot un kaut ko darīt mans vīrs pastiprināti interesējās, mums šeit ir paziņu un draugu loks, tāpēc jaušu vai nejaušu darbību rezultātā nonācām Talsos. Tagad domāju, ka man jāpateicas liktenim, ar kādiem cilvēkiem mūs savedusi dzīve. Man ir tuva latviešu mentalitāte, ierodoties Latvijā, mani pārsteidza, cik laipna ir latviešu tauta. Mēs kā ģimene esam piedzīvojuši dažādus posmus savā dzīvē – gan kritienus, gan pacēlumus, tomēr kopā ar Dievu ar visu esam spējuši tikt galā,” atklāj Alena.
Lai arī baltkrievi runā krievu valodā, ar latviešiem tomēr viņiem esot daudz kopīga. Līdzību varot saskatīt latviešu un baltkrievu kultūrā, abu valstu vēsturiskajos notikumos, līdzīgajās svētku svinēšanas tradīcijās. Alena mirdzošām acīm aizrautīgi stāsta, ka šeit kopā ar ģimeni jūtas ļoti labi, jo var brīvi „elpot”, strādāt, veidot savu biznesu, audzināt bērnus, doties uz dievnamu, kas no pašiem pirmajiem mirkļiem licis šeit justies kā mājās.
„Es uzreiz teicu, ka vēlos mācīties latviešu valodu un kultūru. Ir ļoti grūti sākt visu no nulles un sākumā bija īpaši grūti, jo neilgi pēc pirmās meitas piedzimšanas, ģimenē ienāca vēl trīs bērni. Manai vecākajai meitai šobrīd ir 17, jaunākajam bērnam – četri gadi, pa vidu vēl divi – 12 gadīga meita un topošais pirmklasnieks, kuram ir septiņi gadi. Ja pirmajai meitai es varēju veltīt daudz vairāk laika un uzmanības, tad, ienākot ģimenē vēl trim bērniem, ļoti svarīga ir bērnu loģistikas koordinēšana. Līdz šim visa mana ikdiena bija saistīta tikai par un ap bērniem, māju un ģimeni, es pat teiktu, ka tas bija mans dzīvesveids – atbalstīt, uzklausīt, palīdzēt, gatavot ēst, vest bērnus uz pulciņiem… Esot šajā „burbulī” ar latviešu valodas apguvi man negāja tik gludi, bērniem veicās krietni labāk. Kādā no reizēm, kad viesojos Izraēlā, biju pārsteigta, cik labā līmenī cilvēki, kuri tur nav vietējie, iemācījušies tās valsts valodu, kas ir pietiekami sarežģīta. Atceros, ka pie sevis nodomāju – vai tiešām es nespēju iemācīties latviešu valodu? Es taču gribu dzīvot šajā sabiedrībā un, ja šeit palieku un gribu nākotnē kaut ko darīt, man ir jāmācās latviešu valoda,” saka Alena, piebilstot, ka viņa īpaši novērtējusi pandēmijas laiku un iespēju mācīties attālināti, jo šis laiks deva spēcīgu stimulu apgūt valodu un sniedza iespēju salāgot ģimenes dzīvi ar mācībām.
Pēdējo divu gadu laikā Alena īpaši novērtē iespēju, ka izdevies savas latviešu valodas zināšanas pielietot praktiski darbā, vadot zumbas un tenisa nodarbības, tāpat sarunās ar iedzīvotājiem vai ar pārdevējiem veikalos.
„Kopumā jāsaka, ka Covid-19 pandēmija savā veidā man atvēra jaunu pasauli, sakārtoja manu tobrīd diezgan vienveidīgo dzīvi. Es pamanīju, ka tiek izsludināta reģistrēšanās dalībai skolotāju izglītības projektā „Mācītspēks”. Šis projekts ir iespēja motivētiem cilvēkiem ar jau iepriekš iegūtu augstāko izglītību par pedagogu kļūt vien divu gadu laikā, darbu skolā uzsākot jau paralēli mācībām. Lai gan iepriekšējai izglītībai nebija jābūt saistītai ar pedagoģiju, svarīgi saprast, ko tas prasa, un tas prasa mīlestību pret bērniem, mīlestību pret to priekšmetu, ko tu mācīsi un, protams, diezgan nopietnu psihoemocionālo izturību. Līdzko kaut kas tiek iesākts, viss apkārtējais organiski sakārtojas pa vajadzīgajiem „plauktiņiem”. Tā nu es šobrīd esmu krievu valodas pedagoģe 4.–8. klašu skolēniem Talsu Kristīgajā vidusskolā, jo paralēli mācot bērnus, „Mācītspēka” kursanti pirmajā gadā iegūst pedagoga kvalifikāciju, bet otrajā – turpina profesionāli pilnveidoties,” piedzīvoto atklāj Alena.
Tāpat Alenas liela ikdienas daļa tiek veltīta zumbai, kas ir aizraujošs fitnesa un dejas apvienojums Latīņamerikas mūzikas ritmos, nodarbības vadot divas reizes nedēļā Talsos, bet vienu reizi – Rojā. Tāpat, ņemot vērā to, ka viņa pati kopš bērnības daudz nodarbojusies ar tenisu, startējot un plūcot laurus dažāda mēroga sacensībās, Alenas prieka veicinātājs ir arī treneres loma šajā sporta veidā. Alena palīdz gan bērniem, gan pieaugušiem apgūt tenisa pamatus, spēlējot grupās vai individuāli.
„Ministru kabineta noteikumi paredz, lai strādātu par fitnesa vai tenisa treneri, ir jāiegūst sporta speciālista kvalifikācija, ko var iegūt ar tālākizglītības centra starpniecību, apgūstot pedagoģisko izglītību sporta studiju programmā. Tenisa treneres un zumbas sertifikātus ieguvu tieši pandēmijas laikā, nokārtojot visus teorētiskos un praktiskos eksāmenus,” ar gandarījumu par paveikto priecājas Alena.
„Pirms metos nezināmajā, definēju prioritātes un galvenās vērtības: Dievs, ģimene, darbs, sportiskās aktivitātes, hobiji. Man šķiet, ir ļoti svarīgi kā atskaites punktu paturēt to, ka nekas šajā pasaulē nav mūsu nopelnīts. Visbiežāk tās ir „dāvanas”. Arī mani bērni ir „dāvanas”. Man ir svarīgi darīt to, kas mani piepilda un jebkāda veida darbs, kas iesākts, ir jāpaveic līdz galam, lai arī cik grūts tas reizēm būtu. Esmu prasīga gan pret sevi, gan saviem bērniem, jo regularitāte ir ļoti būtiska. Ja sākumā to kā mamma bērniem palīdzu nodrošināt, tas vēlāk palīdzēs uzturēt disciplīnu arī attiecībā uz citām aktivitātēm. Piemēram, manas meitas uzsāka savas gaitas mākslas vingrošanā un man bija svarīgi jau laikus ieplānot, vai trīs reizes nedēļā varēsim apmeklēt šīs nodarbības Tukumā. Bērniem jāmāca jau no mazotnes, ka ikreiz, kad tu ķeries pie kādas lietas, tās jāpabeidz līdz galam, tāda ir mana dzīves uztvere un ceru, ka bērni no manis to mācās un pārņems,” nopietno attieksmi pret iesākto paradumu skaidro Alena.
Līdztekus kopīgie ceļojumi Alenas ģimenē ir visvairāk gaidītie un novērtētie kopā būšanas brīži, un viņu ceļošanas pieredze ir diezgan bagāta. Alena stāsta, ka ar bērniem gan apceļojuši dažādas Eiropas pilsētas, gan atpūtušies kūrortos. Jo pasaule taču ir tik skaista!
_________
