Šovasar, ieraugot Olaines rotaļu pilsētiņā Viktoriju Korolu, bērni priecīgi uzsauca: «Skolotāj, skolotāj, labdien!» Viktorija smaidot atņēma labdienu. Pēc vairāk nekā 14 mēnešu intensīva darba un mācībām viņa piedzīvoja pirmās dienas, kad, aizvedusi abas meitas — Karolīnu (7) un Veroniku (4) — uz rotaļu pilsētiņu, varēja apsēsties uz sola un vienkārši iedzert kafiju. Mierīgi malkot, nestresojot par to, kas vēl jāizdara. Un vienā no šādām dienām viņu atpazina bērni, kas mācās Olaines 1. vidusskolā, tajā pašā, kurā Viktorija kopš pagājušā gada aprīļa strādāja par pedagoga palīdzi. Viņi parunāja par šo, par to, un drīz jau atskanēja: «Skolotāj, skolotāj, kad varēsim aiziet pie jums ciemos?» Viktorija tikai smējusies, nezinot, ka drīz pienāks diena, kad viņas dzīvoklis patiešām būs bērnu pilns.

Tas notika kādā citā vasaras dienā. Strauji uznāca lietusgāzes, un Viktorija, abas meitas un viņu jauniegūtie draugi skriešus metās uz Viktorijas dzīvokli. Tas piebira pilns trokšņainu bērnu, visiem pa vidu arī suns. Virtuvē bijis Viktorijas uzvārītais borščs, un pēkšņi bērni gribējuši ēst, visiem to vajadzējis nogaršot. Viktorija gan mazliet uztraukusies, vai lielā jezga nesadusmos kaimiņus, bet abas meitas bija sajūsmā par lielo jautrību.

Pusotru gadu Viktorijas ģimene kara dēļ dzīvo nevis dzimtajā Mikolajivā Ukrainā, bet Olainē. Šajā pilsētā Viktorija, viņas vīrs un abu meitas pieņemti kā savējie. Pelnīti, jo gada laikā Viktorija latviešu valodu iemācījusies tik labi, ka šovasar nokārtoja eksāmenu B2 līmenī, kas nozīmē, ka viņa to prot labi.

Man gan šķiet, ka latviski viņa runā lieliski, un Viktorija arī gatavojas apliecināt savas valodas prasmes augstākajā līmenī. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc viņai tas ir svarīgi, ir prasība visiem skolotājiem runāt teicamā latviešu valodā. Viktorija no šī mācību gada ir Olaines 1. vidusskolas angļu valodas skolotāja un arī studiju programmas Mācītspēks studente Latvijas Universitātē.

Skaisti meži

Viktorijas vīrs jau pirms kara strādāja kādā no Latvijas loģistikas uzņēmumiem — tālbraucējs šoferis parasti reisos bija ārpus Ukrainas, bet starplaikos mājās Mikolajivā. Pagājušajā gadā viņš uz darbu Latvijā aizbrauca 13. februārī, nezinot, ka mājās vairs neatgriezīsies.

Pēc kara sākuma Viktorija ar meitām vēl pāris nedēļas mēģināja dzīvot kara apstākļos, bet biežo raķešu uzbrukumu dēļ tomēr nolēma braukt pie vīra uz Latviju. Izmantojot lietotni, kurā cits citu var sameklēt autobraucēji un viņu līdzbraucēji, Viktorija atrada autovadītāju, kurš viņu un abas meitas aizveda līdz Odesai. Tur pievienojusies Viktorijas mamma, un visas četras kopā devušās ar vilcienu uz Poliju, bet no turienes tālāk uz Latviju.

Tikmēr Viktorijas vīrs mēģinājis sameklēt mājokli Jelgavā, kur strādā. Bet brīvu dzīvokli nav atradis, toties tāds bijis pilsētā starp Jelgavu un Rīgu — Olainē. Tagad Viktorija ir priecīga par šādu notikumu sakritību, jo Olaine viņai ļoti iepatikusies — maza, sakopta, draudzīga.

Sākumā gan bijis grūti. Viktorija daudz raudājusi aiz neziņas, kā būs svešumā. Bet tagad Latvijā vairs nejūtas kā svešiniece — Olainē ir iepazīti cilvēki, viņi daudz palīdzējuši. «Kad tikko bijām atbraukušas, Olaines 1. vidusskolas skolotāja Sandra Erinovska piedāvāja mūs aizvest pie jūras. Atcerējos, ka manā bērnībā pa televizoru rādīja konkursu Jaunais vilnis, kas notika koncertzālē Dzintaros, un es brīnījos, kāpēc skatītāji sēž jakās un žaketēs, jo pie jūras taču jābūt silti. Sandra mani aizveda uz Jūrmalu, un sapratu, kāpēc cilvēki pie jūras velk jakas,» smejoties stāsta Viktorija. Bet tūliņ piebilst, ka Latvijā ir ļoti skaista daba.

Sandra viņu un meitenes aizvedusi arī uz Tērveti, uz Līdumu karjeru turpat Olainē. Viktorijai patīk izbaudīt mežu skaistumu. Dienvidukrainā, no kurienes viņa nāk, ir daudz lauksaimniecības zemes, tāpēc viņu fascinē mežu takas, smaržas, putnu čalošana.

Viktorijas mamma, nodzīvojusi Olainē septiņus mēnešus, nolēmusi tomēr atgriezties Mikolajivā, savās mājās. Kopš Ukrainas armija ir atbrīvojusi no okupantiem daļu Hersonas, arī dzīve Mikolajivā kļuvusi mierīgāka. Tomēr mamma uztraucoties ikreiz, kad dzird militāro lidmašīnu troksni. Okupanti uzspridzinājuši kādu no elektrostacijām, kas atradusies netālu no mammas mājām, trieciena vilnī bojāts jumts un saplaisājušas sienas. «Bet tas ir nieks, jo daudzi ukraiņi ir palikuši bez mājām,» piebilst Viktorija.

Kā Viktorija uzzina par notikumiem dzimtenē? Viņa nopietni atbild, ka pie televizora nav bijis laika sēdēt. «Ko var pastāstīt radi, paziņas un draugi, kas palikuši Ukrainā? Par to, kuri no pazīstamajiem cilvēkiem gājuši bojā. Ne ļoti labas ziņas,» saka Viktorija. «Protams, sirds sāp par Ukrainu, bet dzīve turpinās. Mums ir divas meitas, un vecāku pienākums ir sniegt bērniem izglītību, drošu bērnību. Tāpēc es to visu daru,» saka Viktorija. Un dara viņa daudz.

Prieks strādāt skolā

«Esmu lepna, ka strādāju Olaines 1. vidusskolā,» saka Viktorija. Mūsu intervijai viņa sarunājusi vietu, kurā jūtas kā mājās, — skolas bibliotēku.

Darbu Viktorija sākusi meklēt uzreiz pēc tam, kad bija iekārtojusies Olaines dzīvoklī. Pašvaldībā pieteikusi sevi kā cilvēku, kuram ir augstākā izglītība, pieredze sociālās pedagoģes darbā, labas angļu un krievu valodas zināšanas. Jau pēc pāris dienām viņai piezvanījusi Olaines 1. vidusskolas direktora vietniece Inese Protopopova, lai pateiktu, ka labprāt pieņemtu Viktoriju darbā, taču vakanču nav. Vēl pēc dažām dienām zvanījusi atkal, lai pastāstītu, ka skolā pieteikti vairāki ukraiņu bēgļu bērni, tāpēc vajadzīgs pedagoga palīgs, kas māk ukraiņu valodu. «Es biju tik priecīga!» atceras Viktorija.

Tā Viktorija jau 2022. gada pavasarī pēdējos divus mācību mēnešus nostrādāja skolā. Pēc tam gan uzmākušās šaubas, vai varēs turpināt šo darbu, jo saprata, ka vajadzīgas labas latviešu valodas zināšanas. Taču jau augusta beigās no skolas saņēmusi ziņu, ka viņu aicina strādāt par pedagoga palīdzi un angļu valodas skolotāja aizvietotāju.

«Kad vēl dzīvoju Ukrainā, sapņoju kļūt par angļu valodas skolotāju. Bet vecākiem nebija iespēju samaksāt par šādām studijām. Tāpēc studēju sociālo pedagoģiju, jo to varēja bez maksas,» pastāsta Viktorija. Ieguvusi augstskolas diplomu, viņa sākusi darbu vakarskolā. Bet drīz vien sapratusi, ka grib vairāk kontakta ar bērniem, vēlas būt tieši skolotāja. Bija apņēmusies iestāties augstskolā, lai iegūtu otro augstāko izglītību, bet sākās karš. «Protams, kāda studēšana!»

Taču Latvijā ir iespēja studēt pedagoģiju bez maksas. Jau pieņemot darbā iepriekšējā mācību gadā, Inese Protopopova izstāstījusi par studiju programmu Mācītspēks, kurā cilvēkiem ar augstāko izglītību un darba pieredzi ir iespēja pedagoģiju apgūt viena studiju gada laikā. Viktorija noelsusies: «Forši!» Pieteikusies un izturējusi atlasi. «Kad saņēmu atbildi, ka esmu ieskaitīta Latvijas Universitātes studiju programmā, biju tik priecīga! Nespēju noticēt savām acīm, kad izlasīju apstiprinājumu dalībai programmā. Visi kopā ar mani priecājās,» stāsta Viktorija.

Šovasar jau bijušas divu nedēļu mācības, kurās viņa satikusies ar pārējiem 89 Mācītspēks ceturtā iesaukuma studentiem. Šogad īpaši daudz bijis topošo angļu valodas skolotāju — 23. «Intensīvas, grūtas, bet interesantas. Biju nogurusi, bet priecīga,» par vasaras mācībām saka Viktorija. Priecīga, jo bijis daudz praktiskas informācijas, kā mācību procesu padarīt interesantu. Viņa ir pārliecināta, ka daudz no piezīmēs rakstītā liks lietā skolā.

Mācītspēks iedzīvina ideju par darba vidē balstītām studijām, tāpēc Viktorija ir ieguvusi arī tiesības strādāt par skolotāju. «Tagad, būdama studente, četras dienas nedēļā strādāšu par angļu valodas skolotāju, bet piektdienās būšu universitātē. Un, protams, turpināšu mācīties latviešu valodu,» saka Viktorija.

Ceļā uz izcilām prasmēm

Latviešu valodas apguvei Viktorija ir veltījusi daudz pūļu. Viņasprāt, valoda ir grūta, tai ir maz kopīga ar ukraiņu valodai radniecīgajām slāvu valodām, galotnes locījumos mainās daudz vairāk nekā angļu valodā. Turklāt grūti izprast, kur likt garumzīmes un mīkstinājuma zīmes, vēl ir arī šņāceņi ar ķeksi virs burtiem. Sākumā šķitis, ka latviešu valodu neiemācīsies nekad.

«Kad sāku strādāt Olaines 1. vidusskolā, varēju tikai pateikt, ka mani sauc Viktorija un esmu no Ukrainas. Es varēju pateikt, cik man gadu, bet «es esmu dzimusi tūkstoš deviņi simti deviņdesmit otrajā gadā» vienkārši nevarēju izrunāt,» atceras Viktorija.

Taču visu pagājušo vasaru centīgi mācījusies latviešu valodu, līdz saņēmusi apliecinājumu, ka zina valodu B2 līmenī. Turpinot darbu skolā, jāpilnveido zināšanas.

Bet Viktorija saka — pat tad, ja viņai neviens neprasītu runāt latviešu valodā izcili labi, viņa turpinātu mācīties. «Es jutos neērti, nesaprotot, ko cilvēki man apkārt runā. Man ļoti patīk runāt un pļāpāt,» ar pašironisku smaidu paskaidro Viktorija.

«Kāpēc es tik labi iemācījos latviešu valodu? Tāpēc, ka man visi palīdzēja. Man vienmēr skolā teica: «Ja tev būs kādi jautājumi, vari droši vaicāt.» Man vienmēr bija līdzi latviešu valodas mācību grāmatas, un visu nesaprotamo jautāju kolēģiem, arī direktoram. Domāju, ka skolā nav skolotāju, kuri nebūtu man palīdzējuši. Pat ēdnīcā lūdzu palīdzību. Un visi palīdzēja, turklāt ar prieku.»

Motivējusi vēlme ne tikai saprasties, bet arī pilnasinīgi strādāt. Viņa stāsta, cik nelāgi jutusies, kad angļu valodas stundās bērni kaut ko jautājuši, bet viņa varējusi paskaidrot tikai angļu valodā. Šķitis, ka jāspēj sniegt paskaidrojumus bērniem arī viņu dzimtajā valodā. Tāpēc Viktorija sākusi visas stundām gatavotās prezentācijas tulkot latviski gadījumam, ja bērni ko pavaicā. «Tā strādājot, pēc trīs mēnešiem jutu, ka varu diezgan brīvi jauno tēmu paskaidrot arī latviešu valodā. Sāku saprast, ko bērni man jautā. Bet arī sapratu, ka manai latviešu valodai jābūt daudz labākai, lai es varētu uztvert visu, ko viņi saka, lai varētu ar bērniem sarunāties,» stāsta Viktorija.

Lai nokārtotu B2 līmeņa valodas pārbaudījumus, Viktorija mācījusies ne tikai latviešu valodas kursos, bet arī privātstundās, kas parasti notikušas vēlu vakaros. «Visur mēģināju runāt latviski: veikalā, aptiekā, skolā, autobusā, vilcienā, visur,» stāsta Viktorija.

Kad jūnijā sācies atvaļinājums, viņa turpinājusi — katru dienu mācījusies jaunos vārdiņus, pildījusi uzdevumus pareizrakstības pilnveidošanai. «Tomēr, kad ierados eksāmenā un ieraudzīju, kādi ir jautājumi un uzdevumi, pirmā doma — viss, nenokārtošu! Bet es taču tik centīgi gatavojos! Tāpēc pildīju uzdevumus citu pēc cita.»

Viktorija pareizi paveica 86% pārbaudes darba, par rezultātu ir ļoti priecīga. Viņa uzsver, ka nav vienīgā no ukraiņiem, vairāki nokārtojuši latviešu valodas pārbaudījumu tik augstā līmenī. Arī viņas draudzene, kas pārcēlusies uz Latviju, apliecinājusi latviešu valodas zināšanas B2 līmenī.

Tagad Viktorija gatavojas eksāmenam, lai pierādītu, ka zina latviešu valodu augstākajā līmenī (A). Joprojām esot grūti saprast, kad vārdu rakstībā jālieto garumzīmes. Problēmas sagādājot pareizo galotņu piemeklēšana. «Un atgriezeniskie darbības vārdi,» piebilst Viktorija. «Bet vajag tikai gribēt. Varbūt man ir arī dabiskas spējas. Mans vecvecvectētiņš zināja astoņas vai deviņas valodas. Varbūt eju viņa pēdās. Un mana vecmāmiņa bija skolotāja.»

Kā Viktorija vērtē prasību ukraiņu bērniem mācīties latviešu valodā? Viņa atzīst — bērniem ir grūti. Olaines 1. vidusskolā pagājušajā mācību gadā visiem 13 ukraiņu bērniem četras reizes nedēļā bijušas latviešu valodas nodarbības, taču panākumi esot atšķirīgi — daži valodu apguvuši ātri, bet citi valodas barjeras dēļ nav varējuši izprast visu, kas apgūstams. «Tomēr, pēc manām domām, bērni nevar tik ātri apgūt latviešu valodas gramatiku kā pieaugušie. Viņi ir piedzīvojuši lielas pārmaiņas, liela slodze mācībās. Iemācīties valodu gada laikā — manuprāt, tas nav reāli,» saka Viktorija. Viņa gan dzirdējusi, kā pašas meitas rotaļu laukumā sarunājas ar citiem bērniem, un radies priekšstats, ka ne Karolīnai, ne Veronikai nav problēmu.

Rakstnieks Andrejs Kurkovs intervijā žurnālam Ir izteica minējumu, ka jaunākie ukraiņi, kas devušies bēgļu gaitās, ilgi domās, vai atgriezties kara izpostītajā dzimtenē. Viens no iemesliem — bērni divu gadu laikā spēj integrēties sabiedrībā, un vecāki nevēlēsies viņus izraut no vides, kurā bērni iedzīvojušies. «Mēs esam pieņēmuši lēmumu palikt uz dzīvi Latvijā,» apstiprina Viktorija. «Jo tagad gan vīram, gan man ir darbs Latvijā. Bērni mācās Latvijā.»

Viktorija nešaubās, ka Ukraina karā uzvarēs. Bet, kamēr tas turpinās, pārāk maz domāts, kā sadzīvot ar kara traumām, kā pārvarēt kara sekas. Viņa mazliet baidās, kāda būs karu pārdzīvojušo ukraiņu attieksme pret bēgļiem. «Viņi nevarēs saprast, cik grūti mums svešās zemēs, bet mēs nevarēsim līdz galam izprast, cik grūti ir piedzīvot karu,» skumīgi saka Viktorija. Lai kas arī notiks nākotnē, viņas ģimenē ar bērniem turpinās runāt ukrainiski. Un mazā Karolīna lasa grāmatas gan ukraiņu, gan latviešu valodā.

__________

Autors: Gunita Nagle, žurnāls “IR”.