Mārcis un Anna Kārkliņi ir trīs bērnu vecāki, viņu atvasēm – neliela gadu starpība. Šoziem vienu nedēļu bērniem būs 3, 4 un 5 gadi. Sākotnēji ieguvuši citas profesijas, tagad abi var teikt „mēs esam skolotāji”, jo projekta „Mācītspēks” laikā uzsākuši gan pedagoģijas studijas, gan darbu skolā.

Par to, kāds ir skolotāja gandarījums un grūtie brīži viņi runā gan aizrautīgi, gan atklāti. Taču galvenā prioritāte Kārkliņiem ir ģimene, tāpēc sarunā ar Ģimenes studiju viņi vispirms stāsta par to, cik atšķirīgi katrs no bērniem ienācis viņu saimē un cik dažādām emocijām gājuši cauri paši, par vecākiem tapdami.

Anna Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijā māca 7.-9. klasei latviešu valodu un literatūru. Pirms bērnu piedzimšanas viņa bija žurnāliste, bet piecus gadus bija tikai mamma.

Mārcis smej, ka dara daudz, pamatā ir profesionāls grāmatvedis, pagājušā gadā nolēmis arī iemēģināt roku kā skolotājs un pagaidām ir pārliecināts, ka abas jomas viena otru labi papildina. Viņš māca ekonomiku vidusskolas klasēs.

Ģimenē aug Jēkabs, Toms un Nora. Abi vecāki atzinīgi vērtē savu izvēli, ka bērniem ir maza gadu starpība. Anna atklāj, ka, piedzimstot pirmajam bērnam, zinājusi, ka gribēs otru ar mazu gadu starpību, gribējies pievērsties ģimenei. Mārcis, kad ģimenē ienāca pirmais bērns, mainījis darba režīmu, jo, strādājot sēdošu darbu sapratis, ka tas atsaucas arī uz veselību. Gribējies būt foršajam tētim, kas var būt aktīvs kopā ar bērniem.

Anna neslēpj, ka viņai bijusi pēcdzemdību depresija pēc pirmā bērna, jo nav varējusi barot ar krūti un bijis liels spiediens no apkārtējiem, ka tā nav pareizi

“Nevari pabarot bērnu, tas ir liels nosodījums sev, kritika sev. Tad tas aiziet tālāk, nevari pabarot, liekas, ka neesi laba mamma, ka nepievērs pietiekami uzmanības… Tas izpaužas sīkās detaļās,” atzīst Anna. “Izeja bija visu pierakstīt: no vienas puses, viss ir forši – bērns mājās, esam nodrošināti, varam būt laimīgi un priecīgi, ir jumts virs galvas, no otras – iekšējā pasaule ir tik ļoti satraucoša, gandrīz sabrukusi, visas pierastās lietas liekas svešas.”

Savas izjūtas Anna rakstīja Mārcim.

Vērtējot no savas pieredzes, Anna atzīst, ka mammai, it sevišķi, kad pasaulē nāk pirmais bērniņš vai kā bija Covid laikā, kad tētis nevarēja būt blakus, būtu nepieciešama pep mammas vai dūlas klātbūtne.

“Pietrūka kāds otrs slimnīcā, kurš pasaka, ka viss būs ok, tu sevi atradīsi, tā esi tu pati, tas ir tavs bērns. Saliek tavas domas pa plauktiņiem, jo bērna piedzimšana ir smags darbs, kas izjauc līdzsvaru. Psiholoģiski tas var “noraut jumtu”. Atceros, pēc pirmā bērna piedzimšanas, es sēdēju telefonā, skatījos bildes un raudāju, ka man vairs nebūs tā dzīve, kas bija iepriekš,” stāsta Anna. “Ļoti pietrūka psihologs, kas var pateikt – nē, tev būs grūti, bet dzīve turpināsies, tu turpināsies, viss būs pat vēl labāk, jo tava dzīve tagad ir jēdzīga, tev ir kam dzīvot un uz ko tiekties.”

Anna gan vērtē, ka šādu pakalpojumu – psihologs vai pep mamma dzemdību nodaļā – būtu grūti ieviest. Bet viņa atzīst, ka mamma dzemdību nodaļā ir nobijusies no tā vien, ka esi slimnīcā, ka apkārt ir ārsti, citi bērni raud, ka neproti daudzas lietas.

Arī Mārcis uzskata, ka ne vienmēr atbalstīt var ģimene, kur mammām, vecmāmiņām ir sava pieredze. Tāpēc labi būtu cilvēka no malas palīdzība, kas paplašina pieredzi gan jaunajai mammai, gan tētim, kuram arī var noderēt kāds padoms.