Anna Pētersone ir darba vidē balstītas pedagoģijas izglītības programmas “Mācītspēks” 4. kursa jeb šā gada “iesaukuma” dalībniece. Kopš septembra viņa strādā Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijā par franču valodas skolotāju un piekrita savos pirmajos iespaidos par darbu skolā dalīties ar “Neatkarīgo”.

Kāda ir jūsu izglītība?

Esmu studējusi Latvijas Kultūras akadēmijā starpkultūru sakarus starp Latviju un Franciju. Latvijas Universitātē maģistrantūrā studēju antropoloģiju. Vēl tikai maģistra darbs jāuzraksta, un tas būs par skolu un skolotāju. “Mācītspēkā” iegūšu profesionālo pedagoģisko izglītību un būšu franču valodas skolotāja.

Kā izvēlējāties skolotājas profesiju?

Tam bija diezgan daudz un dažādu iemeslu. Pēdējā studiju gadā, tas bija 2019./2020. mācību gads, es jau strādāju skolā. Izturēju tikai vienu gadu. Bija diezgan sarežģīti. Laikam man trūka pareizās attieksmes, motivācijas un izpratnes, un es pametu skolu.

Ko darījāt pēc tam?

Sāku studēt ko citu un strādāt izglītības tehnoloģiju uzņēmumā “Edurio”. Divus trīs gadus tur pastrādājot un satiekot daudzus iedvesmojošus skolotājus, man atkal radās interese par skolu. Aizpagājušogad sapratu, ka esmu vēl jauna, man ir 25 gadi, tāpēc nevēlos darīt tādu darbu, kur visu laiku jāstrādā pie datora.

Apsvēru, kas man padodas, ko es gribētu darīt, un nonācu pie idejas, ka jāatgriežas skolā. Savu lomu nospēlēja arī tas, ka pazinu daudzus “Iespējamās misijas” un “Mācītspēka” skolotājus.

Pēc studijām “Mācītspēkā” jūs iegūsiet pedagoģes kvalifikāciju. Ko vēl jums nozīmē “Mācītspēks”? Vai tās ir tikai studijas?

“Mācītspēks” dod lielu atbalstu komūnas ziņā. Tu esi “iemests vienā maisā” ar vairākiem desmitiem citu skolotāju. Ikdienā mēs atbalstām cits citu, un tas ir vislabākais ieguvums šajā projektā.

Vēl milzīgs ieguvums ir tas, ka katram studentam ir savs kurators, mentors un prakses vadītājs – trīs dažādi palīgi, kas izrāda dziļu interesi par to, lai tev viss izdotos, nāk skatīties stundas un dod padomus, kā tev labāk “kustēties” tālāk.

Tagad jau pusotru mēnesi esat nostrādājusi Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijā. Kādi ir pirmie iespaidi?

Šī skola patiešām ir ļoti brīnišķīga, man tā ļoti patīk. Esmu rīdziniece, skolu atradu pati, jo šķita, ka tā būs labākā izvēle. Šeit sapratu, cik būtisks ir skolas vadības atbalsts. Vadība ir lieliska, un vēl skolas brīvā kultūra, kas nosaka toni, kā norisināsies mācību process. Skolā būtiska ir arī skolēnu patriotiskā audzināšana, piederības Latvijai veicināšana un radošums.

Kā veidojas jūsu attiecības ar skolēniem? Vai viņi jūs klausa?

Bērni ir bērni un mēdz izspēlēt dažādus pigorus. Viņi ir ļoti jauki un gudri. Ir tiešām interesanti strādāt ar jauniešiem. Un vēl ļoti dzīvi iznāk atcerēties, kāda es pati biju skolā. Tas nemaz nebija tik sen.

Klasē nekad nav tā, ka visus viss interesē. Mans mērķis ir atrast veidus, kā jauniešus ieinteresēt mācīties franču valodu, kas viņiem nav tik zināma kā angļu vai tik pieejama kā krievu.

Franču valodai ir cits apguves konteksts, un ir jābūt mērķtiecībai un interesei par citas valsts kultūru, tradīcijām, lai rastos vēlme iemācīties valodu. Es ceru, ka man izdosies atrast lietas, kas jauniešus ieinteresētu par Franciju, Kanādu un citām franciski runājošām valstīm, liktu uztvert valodu, mācīties to un lietot arī tad, kad viņi aiziet no skolas.

Ir jaunieši, kurus svešvalodas īsti neinteresē. Tad ir tādi, kurus interesē, viņi labi iemācās, bet, beidzot skolu, vairs nelieto. Bet es vēlētos, lai viņi turpinātu valodu lietot ikdienā. Ir diezgan ambiciozi apgūt valodu trīs gadu laikā, šīs zināšanas nebūs pilnīgas. Svešvalodu mācīšanā ir svarīgi ielikt pamatus, radīt interesi, mudināt mācīties.

Ir bijuši skolēni, kuri nāk un saka, ka viņi gribētu dzīvot Francijā. Tad es atceros sevi pamatskolas laikā – es arī gribēju daudz ceļot, piedzīvot, un tas daļēji ir piepildījies. Ar saviem jauniešiem vēl neesmu runājusi par studijām, bet ir jaunieši, kurus franču valoda ļoti interesē, un es par to priecājos.

Lieliski, ka skolā ir ļoti labs atbalsta personāls, kas palīdz, kad ir disciplīnas problēmas, konflikti. Tā tam vajadzētu būt visās skolās, bet realitātē tā ir reti.

Kādas attiecības jums ir izveidojušās ar kolēģiem? Vai arī no viņiem saņemat atbalstu?

Vienu dienu skolā strādā iepriekšējā franču valodas skolotāja, jo es nevaru paņemt visas stundas. Man kā “Mācītspēka” dalībniecei ir ierobežots kontaktstundu skaits, jo es mācos.

Mums ir svešvalodu skolotāju joma, kur mēs visi esam, plānojam mācību procesu, gatavojamies olimpiādēm, konkursiem, veidojam dažādas aktivitātes. Kolēģi ir lieliski un gudri. Viņi vienmēr apjautājas, kā man klājas.

Ko domājat par Latvijā sākto procesu par pilnīgu atteikšanos no krievu valodas mācīšanas skolās, tās vietā skolās mācot kādu no Eiropas tautu valodām, piemēram, franču, vācu, spāņu, itāļu?

Kā franču valodas skolotāja es priecājos par šo soli, ka viena no Eiropas valodām ienāk Latvijas skolās. Bet domāju, ka var būt arī kādas skolas, kur māca krievu valodu.

Mēs jau gandrīz divdesmit gadus esam Eiropas Savienībā, un ir labi, ka varam apgūt kādu ES valodu. Strādājot ES institūcijās, franču valoda ir svarīga, tā var būt kā viens no papildu bonusiem. Tagad darba tirgus ir atvērts plašāk, var strādāt pilnībā attālināti, un valodu zināšanas ir ārkārtīgi svarīgas.

Loģiskāk būtu bijis Eiropas valodu mācīšanu Latvijas skolās ieviest jau ātrāk, jo tagad būs izaicinājums to ieviest īsā laikā. Skolotāju jau tā trūkst, sevišķi Eiropas valodu skolotāju. Tādēļ šīs pārmaiņas notiks daudz lēnāk, nekā mums gribētos.

_________

Autors: Andra Ozola, “Neatkarīgā”.