Redzu sevi tikai skolā! 

“Mūsu skolotāja ir laba, atraktīva, gudra un taisnīga,” saka ceturtklasniece Alina. Viņa mācās Rīgas Anniņmuižas vidusskolas 4. A klasē un kopā ar saviem klasesbiedriem bija izveidojusi veselu grāmatiņu par angļu valodas skolotāju un klases audzinātāju Jekaterīnu Meļeško, kad skolas direktore jauno kolēģi pieteica Latvijas Izglītības fonda un “Latvijas Avīzes” rīkotajam konkursam “Jaunais skolotājs”. 

Skolēnu veidotajā stāstā par jauno skolotāju bija gan zīmējumi, gan fotogrāfijas, gan daudzi atzinīgi vārdi. Uzzinājām, ka skolotāja vedusi bērnus ekskursijā uz Kara muzeju, klausās kopā ar viņiem latviešu dziesmas, aicina runāt latviski, kas ir īpaši svarīgi, jo Anniņmuižas vidusskolā pārsvarā mācās bērni no krievvalodīgām ģimenēm un iepriekš mācības lielā mērā bijušas krievu valodā. Arī skolas direktore Tatjana Pulle vēstulē rakstīja: “Skolotāja aktīvi iesaistās pārejas procesā uz mācībām valsts valodā, iedvesmojot bērnus un mudinot viņus runāt latviski un lepoties ar valodu zināšanām.” 

Gan skolēnu un kolēģu paustās atzinības dēļ, gan tāpēc, ka vērts izcelt pedagogus, kuri aktīvi iesaistās, lai saliedētu Latvijas sabiedrību, “Latvijas Avīze” nolēma J. Meļeško piešķirt savu speciālbalvu. 

Viena no jaunās skolotājas kolēģēm, apsveicot Jekaterīnu, sacīja: “Galvenais skolotāja darbā ir, lai bērni tevi mīl!”  

To J. Meļeško arī jau sasniegusi: skolēni pilnīgi līp pie savas jaunās, smaidīgās skolotājas. Kad skolā viesojies fotogrāfs, katrs no klases skolēniem gribējis ar viņu nofotografēties. Man bērni priecīgi stāsta, ka Ziemassvētku pasākumam ar vecākiem viņi šogad skolotājas vadībā sagatavojuši uzvedumu angļu valodā pēc filmas “Viens pats mājās” motīviem. Arī speciālbalvas iegūšana nosvinēta kopīgi un jautri: skolotāja bērniem atnesusi garšīgu picu.  

Pilnīgi cita planēta! 

Jaunā skolotāja savulaik pati absolvējusi šo vidusskolu, taču tolaik par skolotājas darbu nav sapņojusi. Tā kā tētis ir jurists, vispirms ieguva juristes izglītību, strādāja apdrošināšanas jomā. Pēc tam sāka studēt angļu filoloģiju. Tad viņu aicināja vadīt pāris angļu valodas stundas nedēļā pašas absolvētajā skolā. “Palūdza palīdzēt, un sākumā piekritu tikai tāpēc, ka tā ir mana vecā skola. Taču, kad sāku strādāt, sapratu, ka darbs skolā – tā ir pilnīgi cita planēta, tā nav salīdzināma ar biroja darbu. Esmu aktīvs cilvēks un, strādājot birojā, dažkārt jutos skumji, jutu, ka nespēju realizēt savu potenciālu. Kad atnācu strādāt uz skolu, sapratu, ka tieši tas ir mans īstais darbs!” stāsta Jekaterīna. 

Kad nonākusi pie atziņas, ka grib palikt skolā, sākusi domāt par pedagoģijas studijām un pieteicās projektā “Mācītspēks”, kas tiem, kam jau ir augstākā izglītība, dod iespēju gada laikā līdztekus darbam skolā iegūt pedagoga kvalifikāciju. Šobrīd Jekaterīna turpina mācības projektā “Mācītspēks” un, jautāta, kā tiek galā ar lielo slodzi, kas rodas, ja vienlaikus jāstrādā un jāmācās, atbild: “Esmu pie tā pieradusi. Esmu ļoti aktīvs cilvēks un pat nezinu, ko darīšu ar savu laiku, kad vairs nebūs jāstudē.” 

Viņa uzskata, ka viena no svarīgākajām īpašībām skolotājam ir spēt saprast citus cilvēkus, tāpēc “Mācītspēka” programmā liela uzmanība pievērsta arī psiholoģijai. 

Vēl viena jaunās pedagoģes atziņa ir, ka skolotājs nedrīkst būt principiāls un konservatīvs. Izglītības saturs mainās, tāpat mainās arī skolēni: tāpēc nav iespējams veiksmīgi izmantot vienas un tās pašas mācību metodes gadiem. “Turklāt jāmāk pieņemt citu viedokli: ieklausīties gan jaunajos kolēģos, gan vispār jaunajā paaudzē,” saka Jekaterīna. 

Viņa spriež, ka skolotāji, kuri uzstāj uz gadiem izmantoto metožu saglabāšanu, apgalvojot, ka tās labi strādā, vienkārši nevēlas mainīties un iet līdzi laikam.”Varu gan saprast, kāpēc tā. Skolotājs ir ļoti noslogots. Viņš ne tikai māca. Ir arī klasvadība: darbs ar bērniem, ar vecākiem. Tas tiešām ir ļoti apjomīgs un komplekss darbs. Taču, ja negribam neko mainīt, ja negribam pat pamēģināt, kā gan drīkstam pēc tam sūdzēties, ka izglītības sistēma ir slikta?” teic jaunā skolotāja. 

“Patiesībā jaunais izglītības saturs “Skola2030″ ir izdevīgs pašam skolotājam, jo tas lielā mērā balstīts uz pašvadītu mācīšanos: stundā 80 procentus darba izdara bērni, skolotājs dara tikai 20 procentus. Tas gan nenozīmē, ka skolotāja dzer tēju, bet gan to, ka skolotājs tā izplānojis stundu un sagatavojis uzdevumus, lai bērni būtu spējīgi mācīties paši. Skolotājs ir procesa virzītājs un atbalsta punkts, bet bērni mācās paši.” 

Svarīgi saņemt atbalstu 

Savukārt skolotāju uz priekšu virza atbalsts, ko var sajust no skolēniem, viņu vecākiem, kā arī kolēģiem.  

Kaut Jekaterīna augstu vērtē zināšanas, ko saņem “Mācītspēkā”, viņa atzīst, ka jaunam skolotājam allaž būs vajadzīga pieredzējušu kolēģu palīdzība, jo “studijās nav iespējams visu izstāstīt”. 

Jaunā skolotāja teic, ka viņai ir paveicies, jo atsaucīgi ir gan kolēģi, gan skolas vadība.  

Taču dažiem studiju biedriem gan gadījies nonākt skolās, kur viņu kļūdas analizē un izceļ nevis lai palīdzētu no tām izbēgt, bet nosodītu. Tas ātri vien var nokaut vēlmi turpināt darbu skolā. 

Jekaterīna palepojas, ka kolēģi, vērojot viņas stundas, atzinuši, ka organizēt disciplīnu stundās viņa jau prot augstā līmenī. Mācību gada sākumā Jekaterīna skolēniem izstāstījusi, kā stundās jāuzvedas, un bērni to arī ievēro. “Taču es strādāju tikai sākumskolā, nezinu, kā man klātos pamatskolā un vidusskolā,” atzīst jaunā skolotāja. 

Jāciena valsts un valoda 

Meļeško audzināmā klase tikai šogad sākusi pilnībā mācīties latviski. Kad “Latvijas Avīze” viesojās skolā, lai sveiktu skolotāju, bērni ar mani sarunājās labā latviešu valodā.

“Mēs kopā mācāmies latviešu valodu, bet, protams, te ir ieguldīts arī liels latviešu valodas skolotājas darbs,” uzsver Jekaterīna un stāsta, ka tāda ir skolas politika – ieviest latviešu valodu pilnībā skolas ikdienā, ne tikai stundās. To atbalsta arī skolēnu vecāki. 

“Iesaku bērniem savā starpā arī runāt latviski, jo tad stundās būs vieglāk.  

Negribu, lai bērni latviešu valodu uztver kā kaut kādu sodu. Vēlos, lai latviešu valodas zināšanas viņiem būtu pašsaprotama lieta, tāpēc skaidroju, cik ļoti valoda ikdienas dzīvē nepieciešama,” piebilst skolotāja. 

Klases stundās viņa kopā ar skolēniem klausās latviešu dziesmas: arī tas nāk par labu gan valodas apguvei, gan lai iekļautos latviskajā kultūrvidē. Jo sevišķi bērniem patīk dziesma “Debesis iekrita tevī”. Savukārt klases stundā, runājot par vērtībām, Jekaterīna rādīja videoklipu Mesas dziesmai “Vērtības”. Tas arī bērniem ļoti paticis. 

Tāpat skolotāja allaž atgādina skolēniem: ir jāciena valsts, kurā dzīvojam. Viņa vēlas, lai skolēni vairāk zinātu par Latvijas vēsturi un šodienu. Piemēram, skolēni nesen bijuši Kara muzejā, kur uzzinājuši gan par latviešu strēlnieku gaitām, gan arī redzējuši karā Ukrainā sašautu automašīnu. Viens no klases zēniem par šo automašīnu visu jau zināja un varēja pastāstīt citiem. 

Klasē mācās arī viena kara bēgle no Ukrainas, ko bērni sirsnīgi uzņēmuši savā vidū. 

Draudzība un labas attiecības 

Kā ļoti svarīgu klases audzinātāja uzdevumu Jekaterīna izceļ skolēnu motivācijas celšanu: ir svarīgi panākt, lai bērns nāk uz skolu ar prieku, un jaunā skolotāja lepojas, ka viņas audzināmie labprāt mācās. Tāpat svarīgi veidot saliedētu klasi, tāpēc savējiem Jekaterīna allaž atgādina: “Mēs esam ģimene, mums vienam otrs jāatbalsta. Bērniem mācu, ka vajag savā starpā sarunāties, tā atrisināt kādas domstarpības, ja tādas radušās. Mums klasē ir daudz meiteņu, viņu starpā ir konkurence. Meitenes mēdz viena par otru sūdzēties, tad nu klases stundu bieži vien veltām attiecību risināšanai. Uzsveru, ka draudzība un labas attiecības ir vissvarīgākais.” 

Jaunā skolotāja secina, ka vidi klasē veido skolotājs un bērns tajā adaptējas, tātad arī mikroklimats klasē ir pedagoga atbildība. 

Visvairāk skolotāja darbā viņai patīk tas, ka viņa jūt bērnu un arī viņu vecāku pateicību, kā arī tas, ka var redzēt darba rezultātu: “Ir liels prieks, ja bērns, kas agrāk nāca uz stundām skumjš un teica, ka nepadodas angļu valoda, tagad ir priecīgs, jo nu jau angļu valoda padodas.” 

“Man patīk skola!” 

Jaunā skolotāja atzīst, ka darbā ir arī grūti brīži. Kaut strādā skolā tikai divus gadus, dažbrīd jau tāpat zina, ko nozīmē izdegšana. Gadās, ka vienā dienā sakrīt gan daudz kontroldarbu, gan bērni neieklausās, tad garastāvoklis noplok. 

“Tomēr saprotu, ka nevienā citā jomā kā vien izglītībā es sevi neredzu. Gribu strādāt ar bērniem, jo man tas patīk. Patīk, ka varu katram kaut ko iedot. Ne tikai tas, ka varu iedot angļu valodas zināšanas, bet arī savu laipnību un atbalstu,” saka skolotāja. 

Runājot par nākotni, Jekaterīna piebilst, ka vismaz pagaidām nevēlas strādāt nevienā citā kā vien šajā – savā skolā. Nākotnē viņa vēlētos “dziļāk iet iekšā pedagoģijā”, tāpēc, iespējams, stāsies maģistrantūrā. 

Savukārt pret izdegšanu Jekaterina cīnās, “neņemot darbu uz mājām”. Jaunā skolotāja gatavojas stundām un labo darbus tikai skolā. Skolēnu vecākiem viņa ir lūgusi, ja vien nav kāda neatliekama ziņa, ārpus darba laika netraucēt, un vecāki lielākoties šo lūgumu arī ievēro. “Mājās es esmu cilvēks, nevis skolotāja,” teic Jekaterīna. 

Autors: Ilze Kuzmina / Latvijas Avīze