“Es beidzot esmu atradusi vietu, kur realizēt savu potenciālu un vienlaikus arī darīt vērtīgu darbu sabiedrībai,” stāsta Siguldas pilsētas vidusskolas matemātikas skolotāja un klases audzinātāja Agnese Petrovska. Skolotāja pašlaik ir teju noslēgusi arī otro “Mācītspēks” posmu jeb indukcijas gadu, kura ietvaros izvēlējusies studēt profesionālās kompetenču pilnveides mācību programmu “Pārmaiņu vadība izglītībā” Latvijas Universitātē. 

“Mācību gada noslēgumā es melotu, ja teiktu, ka esmu pilna enerģijas, bet šogad noteikti ir vieglāk nekā pagājušogad, jo es bērnus esmu iepazinusi un viņi – mani. Sākumā visgrūtākais bija psiholoģiskais faktors – katru rītu pirms stundām man bija ārkārtīgs stress,” salīdzina Agnese. “Pagājušogad es strādāju ar 7. un 8. klasi, šogad – 8. un 9. klases skolēniem. Man šajā mācību gadā piedāvāja arī audzināt vidusskolas visjaudīgāko klasi ar 27 bērniem, katrs no kuriem ir personība, un, tā kā man patīk izaicinājumi, es piekritu.” 

Agnese stāsta, ka savā pirmajā gadā kā skolotājai, bijusi liela “rūdīšanās”, lai saprastu, kas strādā un kas ne, kā arī lai pārvarētu savas iekšējās nedrošības: “Šogad sāku redzēt sava darba augļus. Cieņa, centība un sadarbība – tās ir vērtības, kuras cenšos demonstrēt caur savu piemēru un sagaidu arī no klases. Es esmu skolēniem teikusi, ka durvis ciet neslēdzu, un viņi droši var izvēlēties – vai viņi vēlas augt un attīstīties, vai doties ārā no stundas. Nav tādas stabilas horizontāles – vai nu tu virzies augšup, attīsties un mācies, vai arī lēnām grimsti, jo balansā noturēties ir iespējams tikai īsu laiku.”

Skolotāja stāsta, ka savās stundās ļoti aktīvi iesaistās, un viņai ir svarīgi diskutēt ar skolēniem: “Pirmais gads bija izaicinošs arī tādēļ, ka liels darbs bija jāiegulda, lai mudinātu skolēnus uzdrīkstēties jautāt, argumentēt un pat nepiekrist, kā arī sadarboties. Skolēniem bija bail kaut ko pateikt un kļūdīties.” Viņa atzīmē, ka tieši caur savu piemēru viņa parādījusi, ka kļūdīties vai kaut ko uzreiz nezināt, ir normāli. Arī klasvadības problēmas primāri tiek risinātas iekšēji ar audzinātājas atbalstu, tādejādi vēlreiz demonstrējot cieņas un sadarbības nozīmi. Pozitīvi rezultāti šādai pieejai ir jau redzami, un retāk vai praktiski nemaz nav nepieciešams piesaistīt sociālo pedagogu vai vērsties pie direktora.

“Es neesmu perfekta, skolotājs ar 20 gadu stāžu arī nav perfekts, patiesībā neviens cilvēks nav perfekts. Es varu novadīt stundu, un tad nākamajā reizē atnākt un pateikt – man bija sajūta, ka kaut kas nav īsti labi ar vienādojuma risinājumu, es mājās padomāju, pastrādāju un labāk darīsim šādi. Savukārt audzināmai klasei – ja man ir sanācis, piemēram, pārsteidzīgi par kaut ko pārmest, es varu klases priekšā atvainoties par pieļauto kļūdu,” turpina Agnese, uzsverot, ka viņai ir svarīgi visas lietas, kam viņa pieķeras, izdarīt pamatīgi, akcentējot kvalitāti, nevis kvantitāti.

Agnesei ir bijusi pieredze ar bērniem, kuri prasa vairāk uzmanības un kuri pārbauda skolotāja robežas: “Es cenšos uzsvērt katru mazāko niansi, kad skolēns ir paveicis to, ko no viņa gaida. Es nefokusējos uz lietām, ko viņš nedara, bet gan uz pozitīvo, ko viņš izdara, ko viņš prot un kas sanāk. Pat, ja tas nav perfekti, var izcelt, kas jau ir paveikts pareizi.” Skolotāja regulāri arī lūdz atgriezenisko saiti no saviem skolēniem, piemēram, anonīmi uz lapiņām vērtējot, kuras mācību metodes, viņuprāt, strādā labāk, ko vieglāk saprast, kas palīdz un kas ne.

Visbeidzot Agnese vēlreiz uzsver piemēru nozīmi un sasaisti ar dzīvi ārpus skolas: “Matemātikā pirmajā gadā ļoti bieži bija jautājums – kādēļ tas man ir vajadzīgs, kur tas man dzīvē noderēs? Šobrīd šādus jautājumus vairs nedzirdu, jo bērni ir sapratuši caur manis rādītiem piemēriem, ka matemātika mums māca loģisko un kritisko domāšanu. Tā ir nepieciešama, lai dzīvotu brīvi savu neatkarīgo dzīvi, lai ticētu sev un varētu kritiski izvērtēt situācijas, nevis paļauties uz pūli. Matemātika palīdz trenēt domāšanas spējas.”

Domājot par nākotni, Agnese izceļ iemeslu, kādēļ pievērsās skolai un pedagoģijai: “Es mīlu savu darbu. Es redzu sava darba augļus, un redzu, ka varu mainīt, uzlabot bērnu dzīves, ka varu iedot ticību sev. Ja mēs no visa mana pienākuma klāsta atstātu tikai pedagoģiju un darbu ar bērniem, viss būtu brīnišķīgi.” Tomēr skolotāja norāda, ka ir piedzīvojusi izdegšanu nevis tieši sava darba dēļ, bet apkārt pastāvošās sistēmas un birokrātijas dēļ, kas ir skolotāja profesijas ikdiena; sāpīgs ir arī atalgojuma jautājums. Vienlaikus viņa ir pārliecināta, ka viņas nākotne ir izglītības sektorā, kur var realizēt savu potenciālu.

“Ne velti es izvēlējos indukcijas gadā apgūt “Pārmaiņu vadību izglītībā”. Pirmajā “Mācītspēks” gadā es nostabilizējos, apradu ar skolu un ieguvu kvalifikāciju. Vienlaikus es jau sāku darbu pie pārmaiņām, kuras man ir svarīgi ieviest – uzlabot vidi, kurā bērni mācās,” turpina Agnese. Viņa ar savu neatlaidīgo iniciatīvu ir pievērsusi pašvaldības uzmanību gan gaisa kvalitātei, gan tehniskajam aprīkojumam un telpu stāvoklim skolā, kā rezultātā jau ir atrasti līdzekļi, lai sāktu skolas ēku pielāgot mūsdienu prasībām.