“Talsu Vēstis” žurnālistes Annas Dambergas saruna ar topošo spāņu valodas skolotāju Sabīni Ādmini.

Vairākus gadus dzīvojot Spānijā, Sabīne Ādmine ir atgriezusies, lai dalītos ne tikai ar jogas prasmēm, ko interesentiem māca jau no pagājušā gada, bet šogad arī ar spāņu valodas zināšanām. Sabīne Talsu Valsts ģimnāzijā pasniegs spāņu valodu.

— Sākšu ar to, kā tu jūties? Rudenīgas sajūtas gaisā, vai tu arī izjūti šīs pārmaiņas?

— Jāsaka: «Rudentiņš bagāts vīrs, nāk ar pilnu vezumiņu!» Līdz ar to var manīt, ka cilvēkos ir rosība. It īpaši, ja ir bērni, kas jāved uz skolu vai paši sāk studijas, strādā vietā, kur tas rada šo sajūtu. Protams, arī es to jūtu, jo pati esmu skolotāja — gan spāņu valodas, gan jogas pasniedzēja. Sākas jaunā sezona.

— Kā tu iemācījies spāņu valodu?

— Spāņu valodu es sāku mācīties ļoti sen. Pirms 14 gadiem biju aizbraukusi uz Spāniju. Tur gan ar vietējiem iedzīvotājiem, gan ārzemniekiem paceļoju un iepazinu dažādus Spānijas nostūrus. Sapratu, ka Spānija ir tik krāšņa un daudzveidīga, ka noteikti gribu tur atgriezties. Tajā brīdī mani ļoti interesēja arī kultūru daudzveidība, tāpēc es mācījos antropoloģiju. Pēc tam atgriezos Latvijā un studēju. Arī spāņu valodu mācījos Latvijas Universitātē. Studiju laikā pabiju «Erasmus» programmā Tallinā, kur visi mācījās igauņu vai krievu valodu, bet es un vēl daži dīvainīši turpinājām apgūt spāņu valodu.

— Un tad tu aizbrauci atpakaļ uz Spāniju?

— Jā, es atgriezos Spānijā. Sāku lēnām tur strādāt. Man patika strādāt tādās vietās, kur varu manīt vietējo kultūru, kur arī mana spāņu valoda varētu nostabilizēties. Ja, strādājot hostelī, bija internacionāla vide, tad es to nomainīju, aiziedama dzīvot pie vienas spāņu ģimenes. Tālāk mani uzņēma kādā divvalodīgā skoliņā, kurā man bija iespēja mācīt angļu valodu. Nu un tā tas attīstījās pa ķēdīti arvien tālāk, satikos ar jauniem cilvēkiem, pavērās nākamās iespējas, līdz brīdim, kas atkal izmainīja manu pasauli un dzīvi, — iepazinos ar jogu. Spānijā es kļuvu arī par jogas skolotāju. Viss kopā — šis ceļš iegāja tādā plūsmā, ka Spānija kļuva mana dzīve, manas mājas.

— Kā tu atgriezies Latvijā?

— Vēlāk, kad gadu nodzīvoju arī Dienvidamerikā, tiku nostādīta izvēles priekšā, jo sākās Covid pandēmija. Lai arī tad es izvēlējos palikt, vēlāk gan sapratu, ka, ja kaut kas tāds vēlreiz atkārtotos, es gribētu būt tuvāk savai bioloģiskajai ģimenei Latvijā. Pēc Dienvidamerikas uz Latviju uzreiz neatbraucu, bet turpināju lietas Spānijā, tai skaitā, mācoties spāņu valodu oficiālajā valodu skolā. Man bija ļoti grūti atvadīties no Spānijas, draugiem, visām aktivitātēm, ko es tur darīju, pasākumiem, kuros piedalījos, bet doma par atgriešanos Latvijā man bija. Parunājot ar savu brāli, kas arī ir liels ceļotājs, bet vienmēr atgriežas Latvijā, es aizbraucu pie viņa uz Tenerifi, kur viņš vienmēr pavada savas ziemas. Pļāpājot ar viņu, es atskārtu, ka mans laiks ir pienācis atgriezties pie savām saknēm. Ierados Latvijā, taču ar iekšējo norunu, ka vienalga, ko es darīšu Latvijā, kaut kā tam ir jābūt saistītam ar Spāniju. Nevaru vienkārši pamest Spāniju un nekādā veidā nebūt kontaktā.

— Kā tev piedāvāja mācīt spāņu valodu Talsu Valsts ģimnāzijā?

— Mana jogas skolniece Inga, kas ir arī man tuva draudzene, strādā ģimnāzijā par angļu valodas skolotāju. Inga bija direktoram pačukstējusi, ka tāda iespēja pastāv. Mani uzaicināja pastrādāt un pasniegt spāņu valodu fakultatīvi. Man iepatikās, un viņiem iepatikās sadarbība ar mani. Tas bija pagājušajā janvārī. Tad es arī uzzināju, ka ir tādas pedagoģijas studijas «Mācītspēks», kas sagatavo profesionāļus par skolotājiem. Tā kā Latvijā mums steidzami vajag skolotājus, it īpaši svešvalodu, moderno valodu skolotājus, tad nu viņi ir izveidojuši jaudīgu programmu, kas ilgst divus gadus un sagatavo mani par kvalificētu spāņu valodas skolotāju Latvijā. Divas vasaras nedēļas jau mācības izgāju, ļoti motivējoši un ārkārtīgi intensīvi. Vēl divi gadi sekos. Jāatzīst, ka ar patiesu prieku un godu strādāšu ģimnāzijā, tik progresīvā un jaukā skolā.

— Pedagoģijas mācības notiek Rīgā?

— Jā, mācības notiks Rīgā. Katru piektdienu man nāksies braukāt, bet man ļoti patīk šis variants, ka prakse mijas ar teoriju. Ir atsaucīgi kolēģi, skolotāji, kuratori — gan šeit skolā, gan Rīgā. No katra pieredzes var daudz mācīties.

— Kurām klasēm tu pasniegsi spāņu valodu?

— 4. un 10. klasēm, kurām tā būs oficiāli otrā svešvaloda. Šīs klases es jau iepazīstināju ar spāņu valodu pagājušajā gadā. Viņiem bija iespēja izvēlēties starp vācu un spāņu valodu. 4. klasēs arī pēc skaita lielākā puse izvēlējās spāņu valodu. Es domāju, vecāki arī ir painteresējušies, ka šī valoda ir ļoti noderīga gan darba tirgū, gan ceļojot. Tā ir otrā izplatītākā valoda. Tā arī nav tik sarežģīta, man vismaz ir teikuši arī citi, salīdzinot ar citām valodām. Kopumā — atsaucība ir patiešām liela.

— Kas tev patīk darbā ar bērniem?

— Man patīk bērnu sirsnīgums, patiesums. Viņi nekautrējas, viņi ir runātīgi, atvērti, īpaši mazie bērniņi. Lielākie ir kautrīgāki, un tur jādomā mazliet cita pieeja, bet mazākie man dod tādu entuziasmu, kas māca man pašai biežāk smaidīt, vairāk jokot, nebaidīties. To zina gan mazi bērni, gan vecāki cilvēki. Manai vecmāmiņai ir 90 gadi, un viņa arī mani iedvesmo, visu laiku dziedot un mēģinot ar mani vēl dejot. Tas ir tāds dzīvesspars, ko mēs aizmirstam vai kautrējamies, domājam, ka mūs nosodīs, tomēr viņi vēl atceras, cik tas ir svarīgi.

— Vai tev ir novēlējums citiem, uzsākot jauno mācību gadu?

— Mans atslēgasvārds ir līdzsvars. Dzīvē visam ir jābūt līdzsvarā. Vienmēr atrast to savu iekšējo līdzsvaru, lai nekas nav par daudz vai par maz! Saprast arī to, ka tas nepārtraukti mainās, gan dažādos vecumos, gan mainoties gadalaikiem, it īpaši šajā zemeslodes daļā, kur laika pārmaiņas ir diezgan krasas. Ārējie apstākļi ietekmē mūsu iekšējo pasauli. Svarīgi ieklausīties sevī, lai būtu līdzsvarā!