“Izglītība un Kultūra” žurnālistes Ilzes Brinkmanes saruna ar topošo latviešu valodas un literatūras skolotāju Agnesi Vanagu.

Droši vien daudzi bērni un viņu vecāki būs dzirdējuši un lasījuši grāmatu “Plastmasas huligāni”, kuru sarakstījusi Agnese Vanaga, bet, iespējams, skolotājiem būs patīkams pārsteigums, uzzinot, ka rakstniece ir nolēmusi kļūt par skolotāju. Runājam par ceļu, kas vedis uz pedagoga profesiju, par valodu un lasītprasmi.

Kas mudināja sākt rakstīt? Vai tie vispirms bija stāsti pašas bērniem, jo nereti rakstnieki sacer stāstus savām atvasēm?

Tiešām sāku rakstīt saviem bērniem, necerēju kļūt par rakstnieci. Tomēr skaidri jutu, ka stāstniecība ir viens no senākajiem bērnu audzināšanas paņēmieniem un tas jāizmanto, tādēļ tapa “Plastmasas huligāni”, kurā vēlējos ar bērniem runāt par dabu un tās saudzēšanu. Tobrīd maniem bērniem bija divi, seši un astoņi gadi, un kopš tā laika drīz būs pagājuši jau pieci gadi. Tolaik, kad uzrakstīto izlēmu sūtīt izdevniecībām un visi bija gatavi izdot grāmatu, sapratu, ka laikam ir izdevies labs stāsts. Un nākamās grāmatas jau tapa ne tikai maniem bērniem, bet arī maniem lasītājiem.

Kur sastapāt savus lasītājus, kā uzzinājāt viņu reakciju?

Mani sāka aicināt uz skolām, bibliotēkām, kultūras namiem, tad šādās tikšanās reizēs bērni stāstīja savas fantāzijas par to, kas varētu notikt nākamajās grāmatās. Sapratu, ka vajag rakstīt, jo bērniem šie stāsti patīk un man ir ko teikt.

Jūsu grāmatu saturs ir ne tikai izklaidējošs, bet arī izglītojošs – par dabu un vides aizsardzību. Vai, jūsuprāt, ar bērniem par to runā nepietiekami?

Mani vienmēr ir uztraucis dabas piesārņojums, un arī skolās, kur esmu aicināta, pievērš uzmanību klimata pārmaiņām, ekoloģijai, bet pieļauju, ka citās skolās to varbūt dara maz vai nemaz.

Stāstus balstu uz īstenību, uz reāliem faktiem, lai sniegtu arī zināšanas, bet neiztrūkst arī humora, jautru atgadījumu, lai bērnam stāsts iepatīkas un sāk interesēt. Tāda laikam ir mana panākumu recepte.

Ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē uztraucas, ka bērni maz lasa grāmatas, ir problēmas ar lasītprasmi. Kur, jūsuprāt, meklēt cēloņus?

Vai vecāki pārāk maz lasa priekšā saviem bērniem?

No audzināšanas viedokļa ir svarīgi kopā ar bērnu paņemt un pašķirstīt grāmatu, tomēr jāsaprot, ka lasīšanu ir nomainījušas citas daudz azartiskākas aktivitātes – īsie klipiņi telefonā, televīzijas seriāli. Man pašai reizēm nav viegli atrast laiku vai grāmatu, kuru lasot būtu interesanti gan bērniem, gan pašai. Grāmata nav ātri un viegli patērējams izklaides produkts, taču lasīšana ir ļoti vērtīgs process bērna attīstībai, arī vecāku un bērnu attiecību veidošanai, jēgpilnai sarunai.

Kāda ir jūsu pieredze un novērojumi, viesojoties skolās?

Esmu bijusi dažādās skolās – mazās skolās, kur kopumā ir tikai 50 bērnu, un lielās, kur vienā klašu grupā var būt 200 skolēnu. Pieredze ir dažāda, jo arī bērni ir ļoti dažādi, bet var just, kāds ir katra skolotāja rokraksts. Tas atspoguļojas tajā, cik bērni ir ieinteresēti, kā spēj noturēt uzmanību. Skolotāja loma audzināšanā ir ļoti liela. Iespējams, ka tas ir viens no iemesliem, kas mani ir pamudinājis pievērsties pedagoģijai.

Piemēram, ir bijušas reizes, kad bērniem nav neviena jautājuma, jo neko nav lasījuši un nezina, kāpēc ir atnākuši, taču esmu viesojusies arī pie ļoti sagatavotiem bērniem, un viņu interese ir tik liela, ka jautājumi birst un tikšanās ieilgst, un gandarījums ir ikvienam. Mēdz būt arī kuriozi jautājumi, piemēram, bērni vēlas zināt, vai esmu bagāta, cik ilgi ir jāraksta, vai manās grāmatās ir kļūdas. Visvairāk ceru, ka pēc tikšanās kādam radīsies pamudinājums paņemt kādu grāmatu un izlasīt.

Nodarbības, kuras vadu, protams, atšķiras no mācību stundām. Aicinu pašus izteikties, un lielākais pārsteigums bija tas, ka mūsdienās bērniem ļoti patīk runāt, paust savas domas un pieredzi. Katrs vēlas izstāstīt, kādus dzīvniekus ir saticis, kas viņa dzīvē ir līdzīgi atgadījies kā grāmatu varonim.

Kāds ir skolēnu vecums, kam rakstāt un ar ko vēlaties strādāt skolā? Kur uzsāksiet darba gaitas kā skolotāja?

Tie ir bērni no sešu līdz desmit gadu vecumam, no 3. līdz 5. klasei, bet nodoms ir mācīt 4. klasi Carnikavas vidusskolā, kur kopumā ir četras paralēlklases. Šo auditoriju ļoti labi saprotu, spēju sajust viņus interesējošās tēmas, valodu, kādā viņiem patīk uztvert pasauli un kas ir saprotama.

Mans mērķis ir doties pie bērniem un palīdzēt atklāt, ka valodu un literatūru mācīties ir interesanti. Vēlos viņus iedvesmot lasīt, izteikt domas, formulēt savu viedokli, domāt. Protams, nezinu, kā manas sajūtas izdosies savienot ar mācību programmu, plāniem un mācību grāmatām. To visu uzzināšu pavisam drīz.

Ko jūs esat studējusi?

Esmu studējusi filoloģiju un arī finanses, bet pedagoģiju apgūstu Latvijas Universitātē (LU) studiju programmā “Mācītspēks”, un, manuprāt, tā sniedz lieliskas iespējas. Nenoliegšu, ka ir arī zināmas bažas, jo ir dažādas programmas un pieejas, kā strādāt, un mācīt bērnus nav cept kliņģerus pēc vienas formas. Tomēr zinu, ka Carnikavas vidusskolā ir ļoti jauka vide, kuru esmu iepazinusi jau kā vecāks, ir brīnišķīga vadības komanda.

Kad vicināju sarkanos karogus par bērnu lasītprasmi un lasītpatiku, skolas direktors Raivis Pauls atbalstīja ideju, un sāku vadīt grāmatu klubu jeb ārpusstundu interešu izglītības pulciņu Carnikavas skolā. Tas zināmā mērā bija kā pakāpiens uz mērķi – kļūt par pedagogu un iegūt atbilstošu izglītību.

Pārliecinājos, ka bērniem patīk diskutēt par grāmatām, lai arī lasīt ir grūtāk, jo nav izveidojies ieradums to darīt. Daudziem lasīšanas prasmes ir zemā līmenī un neattīstītas, tomēr grāmatas stāsti un tēli bērnus ļoti interesē.

Man bija zināms pārsteigums, ka ir tādi bērni, kuriem mājās vispār nav grāmatu, bet citi neprot tās izvēlēties. Pamatskolas uzdevums ir izveidot ieinteresētu lasītāju, un, manuprāt, tas nav pārāk sarežģīts uzdevums.

Latviešu valodas un literatūras stundās domāju lasīšanu iedibināt kā ieradumu. Plānoju rakstīt studiju noslēguma darbu par regulāru lasīšanu, kā, piemēram, 10 līdz 15 minūtes ietekmē lasītpatiku un lasītprasmi.

Jums ir arī pieredze sadarbībā ar kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” veidotājiem, vai tā turpinās?

Man ir prieks, ka skolas aktīvi izmanto šo programmu, jo tā ir brīnišķīga iespēja kultūru nodot bērnam. Šīs programmas ietvaros esmu ciemojusies skolās dažādās Latvijas pilsētās, kā arī kopā ar mūziķi Kārli Auzānu piedāvājam noklausīties un iziet audiopastaigu par Latvijas valsts tapšanu. Ideja radās sarunā ar manu vēstures skolotāju Vitu Jaunozolu, kura atzina, ka būtu nepieciešams sarežģīto vēsturi atklāt bērniem saprotamā valodā.

Domāju, ka bērniem Carnikavas vidusskolā būs laimējies ar jauno valodas un literatūras skolotāju.

Paldies, ka tā sakāt. Pagaidām esmu optimistiski noskaņota un ceru uz brīnišķīgu jauno mācību gadu!