Sintija Rijniece pirms diviem gadiem uzsāka darba vidē balstītās studijas programmā “Mācītspēks” un jau otro gadu lepni sevi sauc par Mārupes Valsts ģimnāzijas matemātikas skolotāju. Viņas stāsts ir par to, kā domas par skolotājas profesiju var palikt “fonā” gadiem ilgi, līdz pienāk īstais brīdis, kad tās kļūst par skaidru un drosmīgu lēmumu. 

“Man sajūta, ka skolotāja varētu būt mana profesija, bija jau pēc vidusskolas,” stāsta Sintija. “Tikai toreiz nebija skaidras vīzijas, ne par to, ko tieši es gribu mācīt, ne kāpēc.” 

Izvēli toreiz ietekmēja arī ģimene. Sintijas mamma, savas pieredzes, skolotāja prestiža un atalgojuma dēļ, meitai ieteica pedagoģijas studijas neizvēlēties. Tāpēc Sintija pieņēma pragmatisku lēmumu: studētvadības zinības, jo tur tika pie budžeta vietas.
Un tomēr mamma toreiz pateica frāzi, kas ar laiku izrādījās precīza: “Ja vēl pēc 30 gribēsi, tad varēsi mācīties par skolotāju.” 

“Mammai kā vienmēr taisnība, labi, ka biju paklausīgs bērns,” pasmaida Sintija. 

Sintija atzīst: viņai bija vajadzīgs laiks, lai nobriestu kā personībai un uzkrātu pieredzi. Darbs dažādās vietās palīdzēja saprast, kā strādā cilvēki, kā veidojas komandas, kā funkcionē biznesi un sistēmas. Un tikai tad, ar šo pieredzi bagāžā, viņa atgriezās pie domas, kas visu laiku bija klātesoša, pie skolotājas profesijas. 

“Šeit nu es esmu, 5 dažādas darba vietas un 3 bērnus vēlāk, laimīga par pareizām, “pēc 30” izdarītām izvēlēm, iestājoties “Mācītspēks” programmā.” 

Sintija uzsver, ka viena no programmas lielākajām vērtībām ir tās praktiskums: tā ļauj kļūt par skolotāju uzreiz reālajā dzīvē, nevis tikai “kādreiz pēc studijām”. 

Nav kardināli jāpārkārto visa dzīve, nav ilgi jāplāno finanses vai jālauza galva, kā “savilkt galus”, jo studijas ir bez maksas. Viss ir sakārtots tā, lai students var koncentrēties uz būtiskāko, mācīties un mācīt. 

Topošajam skolotājam patiesībā jāizdara trīs lietas: 

• jāpieņem lēmums mainīt darba vietu, 

• jābūt gatavam atkal iekāpt studenta kurpēs, 

• un vienlaikus jābūt iesācējam. 

“Iesācējs” dažkārt skan biedējoši, bet Sintija piedāvā citu skatījumu: iesācēja entuziasms bieži kompensē pieredzes trūkumu. Īpaši, ja skolā ir atbalstoši kolēģi un viņai šajā ziņā esot patiesi paveicies. 

Milzīga vērtība ir arī “Mācītspēks” cilvēki, pedagogi, kuratori un kursa biedri. Tā ir kopiena, kas saprot, ko nozīmē pirmā novadītā stunda, pirmā pabeigtā tēma un citas tik svarīgas “pirmās reizes”. 

“Tā ir vieta, kur drīkst uzdot jautājumus, dalīties ar veiksmēm un neveiksmēm, un kopā augt.” 

Pirmais gads programmā esot intensīvs, reizēm emocionāls, reizēm nogurdinošs. Taču ir brīži, kad pieķer sevi pie domas: “Wow, izdevās.” Un tie ir tie brīži, kas ceļ un nes uz priekšu. 

Vai Sintija vēlreiz uzsāktu studijas “Mācītspēkā”? Pavisam noteikti – jā! 

Par matemātiku Sintija runā ar īpašu siltumu. Skolā tā viņai vienmēr patika, bet tikai kļūstot par skolotāju patiesi saprata, cik ļoti matemātika māca domāt, nevis tikai rēķināt. Tā māca pieļaut kļūdas, meklēt citus risinājumus un nepadoties pēc pirmās neveiksmes. Starp citu tā ir prasme, kas ļoti noder arī pieaugušo dzīvē.