Lai gan Juris joprojām studē pedagoģiju, māca 350 skolēnus, darbojas Latvijas Samariešu apvienībā, kā arī dzied korī, viņš sarunas sākumā noteic, ka varētu vēl vairāk un intensīvāk darīt, bet šobrīd ejot pašplūsmā. Juris atklājas kā asprātīgs, ļoti gaišs un vienkāršs cilvēks, kurš par sevi, manuprāt, runā mazliet pieticīgi.

No ārsta līdz “viesnīcpapam”

10 gadus Juris strādāja “Gaiļezerā” – sākumā reanimācijas nodaļā, tad palīdzēja izveidot Toksikoloģijas centru, vadīja nodaļu. Viņš strādāja četros darbos, lai varētu parūpēties par ģimeni, līdz brīdim, kad ar sievu, kura arī ir mediķe, nonāca izvēles priekšā. Abi saprata, ka vienam no viņiem medicīna būs jāpamet, ja vēlas bērniem nodrošināt labu nākotni. Sieva turpināja strādāt par radioloģi, atvēra savu privātpraksi. Viņiem bija sapnis izveidot diagnostikas centru, taču tas neīstenojās, bet, meklējot iespējas aprīkojuma iegādei, Jurim tika izteikts piedāvājums kļūt par medicīnas iekārtu pārdošanas vadītāju kādā uzņēmumā. Tā bija iespēja vienā darbā nopelnīt algu, ko līdz šim Juris bija pelnījis četros.

Viņš atzīst, ka lēmums nebija viegls:

“Es gadu pēc tam, braucot garām “Gaiļezeram”, nevarēju uz to pusi paskatīties. Es tomēr biju baigi saaudzis. Man tiešām bija tāda doma, ka es tiešām nekur citur… Ka tas ir mans cietoksnis, kur es sēdēšu un atšaudīšos.”

Bija grūti doties prom, apzinoties, ka valsts ir viņā daudz investējusi, bet vienlaikus nav bijusi spējīga Jura darbu novērtēt.

Apmēram 15 gadus Juris nodarbojās ar medicīnas iekārtu pārdošanu dažādos uzņēmumos. Tad, kā pats saka, “nejauši” ar ģimeni nopirka viesu namu, un kļuva par “viesnīcpapu”. Nākamos astoņus gadus Jura nodarbošanās bija viesu nama remontēšana un klientu uzņemšana. Pēc viesu nama pārdošanas, Juris sāka darboties projektā Latvijas Samariešu apvienībā un bija pārliecināts, ka pensiju sagaidīs te. Sākumā pienākumi bija vairāk saistīti ar medicīnu, bet pēc tam – ar sociālo palīdzību. Juris juta, ka tas nav viņa aicinājums, un sāka meklēt ko citu. Samariešu apvienību viņš gan nav pametis – Juris ir padomes loceklis un nodarbojas ar brīvprātīgo darbu, piemēram, projektā “Sapņu pavadonis” palīdz īstenot nedziedināmi slimu cilvēku vēlmes. Viņš ir pārliecināts, ka brīvprātīgais darbs pievieno emocionālu vērtību viņa dzīvei.

Vēl Jurim ir maģistra grāds biznesa vadībā. Kad nodarbojās ar medicīnas iekārtu pārdošanu, uz klienta galda pamanīja kādas augstskolas reklāmu par speciālu maģistra programmu tieši medicīnas darbiniekiem. Abi ar sievu izlēmuši pamēģināt un absolvējuši.

Lai arī Juris atzīst, ka neesot bijis daudz iespēju praksē pielietot iegūtās zināšanas, mācības un “tusiņi” ar kursabiedriem ir bijuši aizraujoši.

Šobrīd Juris strādā Ādažu vidusskolā un ar humoru teic: “Šī būs skola, no kurienes mani iznesīs ar kājām pa priekšu. Vismaz tā man pašlaik šķiet.”

Lēmums kļūt par skolotāju 

Pēc vidusskolas Jurim bija divas idejas – mācīties par ārstu vai skolotāju: “Es domāju, ai, iešu par ārstu. Tos dullos skolotājus labāk ārstēšu, nekā pats būšu dullais skolotājs. Nu, acīmredzot tā bija jānotiek – kad paliku pavisam vecs un dulls, tad arī paliku par skolotāju.”

Apņēmība īstenot jaunības ieceri atnāca Covid-19 pandēmijas laikā. Viena no Jura mazmeitām mācījās 8. klasē, viņai gāja grūti ar ķīmijas mācīšanos. Juris nāca talkā, abiem izdevās apgūt vielu, un viņš saprata: “Es to varu!” Iedrošinošs bija arī tēva piemērs, kurš līdz 85 gadu vecumam mācīja privātskolēnus, un Jurim patika ideja, ka tā varētu izskatīties arī viņa vecumdienas: “Ja es [joprojām] būtu ārsts, es nevarētu, aizejot pensijā, kaut ko vēl darīt līdzīgu. Nu, labi, privātārsts… Bet tāpat – vecs, puskurls, pusakls privātārsts diez kas nav, bet šeit – vecs, puskurls un pusakls ķīmijas skolotājs, kas tomēr ir kaut ko pieredzējis… [..] Es domāju, ja uz skolu es vairs nevarēšu iet, tad šo slodzi es varēšu mazināt.”

Ķīmija bija dabiska izvēle, jo Jura vecāki bija ķīmiķi, un viņam no tās nebija bail. Viņam esot savs “funktieris”, kā panākt, lai arī viņa audzēkņi nenobīstas no tās. Vēl viņš smejoties piebilst: “Te ir viena no vismazākajām konkurencēm, mani paņemtu jebkurā skolā.” Arī Ādažu vidusskola šobrīd meklē vēl vienu ķīmijas skolotāju.

Pieredze programmā “Mācītspēks” 

Vispirms Juris sazinājās ar programmas “Iespējamā misija” īstenotājiem. Togad tur nebija iespējams īstenot Jura ieceri, bet viņi mudinājuši sazināties ar Latvijas Universitātes īstenoto programmu “Mācītspēks”. Juris tika uzņemts un sāka savas pedagoga gaitas.

Programma paredz, ka paralēli studijām jaunie skolotāji uzreiz sāk darbu skolās. Pēc gadu ilgām studijām, kuru rezultātā iegūta skolotāja kvalifikācija, ja vēlas, “Mācītspēka” dalībnieki var studēt vēl vienu gadu kādā no piedāvātajām profesionālās pilnveides mācību programmām. Juris izvēlējās papildināt zināšanas programmā “Tehnoloģiju bagātināta mācību procesa organizēšana”.

Viņš atzīst, ka ir uzzinājis patiešām daudz, redz iespējas, kā izmantot iegūtās zināšanas darbā, bet vienlaikus teic, ka uz šīm mācībām skatās vairāk filozofiski, jo nevar sacensties ar jaunākiem kolēģiem, kuri jau no bērnības ir pazīstami ar digitālajiem rīkiem.

Kad vaicāju, vai nebija grūti iesēsties atpakaļ skolas solā, Juris atteic, ka viņa sirmo bārdu respektēja un pārāk nemocīja, un uzsver, ka ļoti paveicās gan ar pedagogiem, gan “Mācītspēka” kuratoru. “Es tiešām to vairāk baudīju, nekā uztvēru kā baigo pienākumu un mokas. [..] Tā bija sanatorija, tas bija forši,” saka Juris. Mācību process bija mierīgs, vienīgais, kas sagādāja stresu, bija noslēguma darbs: “Ja man manā vecumā jāpierāda, ka es kaut ko zinu, ka es kaut ko protu, tur vairāk bija sev psiholoģiski jākāpj pāri.” Juris novērtē arī savstarpējos kontaktus, kas radās mācoties, un joprojām tiekas ar saviem “Mācītspēka” kolēģiem.

Jaunais skolotājs 64 gadu vecumā 

Juris ar smaidu teic, ka, lai gan pašam jau pēc 60, tomēr piecus gadus skaitīšoties jaunais skolotājs. Runājot par darbu ar jauniešiem, Jura acis mirdz, un var just, ka šis pedagogs ir īstajā vietā. Savu izvēli Juris nenožēlo ne mirkli. Salīdzinot ar iepriekšējo profesionālo pieredzi, darbu skolā viņš raksturo ar vārdiem: “Tā tomēr ir aktīvā atpūta.”

Vienlaikus viņš atzīst: “Ja es būtu skolotājs no paša sākuma, varbūt es to tā neizjustu, man nebūtu, ar ko salīdzināt. Bet es tos burbuļus esmu mainījis. Man ir dažādu burbuļu pieredze, un tagad šo es tiešām izbaudu.”

Viņš priecātos, ja slodze būtu mazāka, jo šobrīd Jura vadībā ķīmiju izzina 13 klases un vairāk nekā 350 pamatskolas skolēnu. Juris gribētu personalizētāku un individuālāku darbu ar audzēkņiem, jo šobrīd sanāk tā, ka lielai daļai skolēnu skolotājs nezina vārdus. “Es neesmu ideāls skolotājs. Pirmos piecus gadus pagaidīsim, tad skatīsimies,” vērtē Juris.

Bērni bieži nav motivēti mācīties un, redzot skolēnus vien reizi nedēļā, ir grūti viņus piespiest, tāpēc Juris meklē inovatīvas pieejas un ir apņēmies iesaistīt mācību procesā vecākus. Skolotājs izveidojis speciālu tabulu, kurā apkopots svarīgākais no ķīmijas mācību vielas, un aizsūtījis visiem vecākiem ar mudinājumu šīs lietas kaut vai pie brokastu kafijas pajautāt bērniem. Piemēram – kas ir alumīnija sulfāts vai magnija nitrāts? Daži vecāki to tiešām arī dara un skolēnu zināšanas uzlabojas. Savus teicamniekus Juris apdāvina ar pildspalvām, uz kurām uzdrukāts teksts “Ķīmija rullē!”. Tagad nolēmis ar tādām apbalvot arī vecākus, kas aktīvi iesaistās. Pirmās mammas savas pildspalvas jau esot saņēmušas un ļoti to novērtē. “Es arī to novērtēju, jo mēs esam kopīgi to izdarījuši,” saka Juris.

Pedagoga darbs Jurim sniedz gandarījumu. “Kāda ir skolotāja mīļākā skaņa? Kad [skolēns saprot] – āāā! Es pat nebiju iedomājies, ka tas ir tik forši. Es viņam stāstu, stāstu šitā un šitā, un šitā, uz pirkstiem rādu, un tad viņš pasauc – āāā! – nu, tas ir visforšākais,” smaidot stāsta Juris.

Dzīves pieredze kā skolotāja trumpis 

Domājot par to, ka valstī trūkst skolotāju, Juris rosina cilvēkus, kam jau ir kārtīga dzīves pieredze, apsvērt kļūt par pedagogiem: “Varbūt ne 62 gados, bet 55, 56 gados, kad tiešām jau ir kārtīga dzīve nodzīvota, bet cilvēks kaut kādā noteiktā jomā jūt, ka viņš var citus mācīt, tad tā ir ļoti laba pāreja pirms pensijas, lai mazinātu savu stresu un slodzi.” Viņš pārliecinoši teic: “Visi stresi dzīvē ir notikuši. Šie stresi, kas ir skolā, – ai, tie taču nav nekas par stresiem.”

Juris uzskata, ka pieredzējušam cilvēkam skolā varētu būt vieglāk nekā tikko augstskolu beigušam pedagogam. Dzīves pieredze palīdz “ķert to lietu viegli”.

Vaicāju, ko Juris ieteiktu cilvēkam, kurš vēlētos mainīt profesiju, mācīties ko jaunu, bet ir bail. Juris ir pārliecināts, ja cilvēks ir nelaimīgs savā darbā un nāk uz to ar riebumu, tad ir jāmaina vai nu darbavieta, vai jādara kaut kas cits. “Mūsdienās ir visu laiku jāskatās un jāmēģina. Ja ir piedāvājums un tu sāc šaubīties, ja sākas interese, nu, tad jāiet, tad tas ir jādara. Man šīs visas lietas kaut kā pašas atnāca. Bet es arī nekad neatteicos. Ja man bija jāpamet tā nodaļas vadīšana, tad es to arī izdarīju, lai arī bija tiešām ļoti grūti. Tas pirmais gads bija ļoti skumjš. Bet tagad nenožēloju nevienu darbu, kurā es esmu strādājis.”

Uz jautājumu – kas ir Jura drosmes un enerģijas noslēpums? – viņš smejot attrauc: “Dulls vienkārši!” un paskaidro, ka, iespējams, viņam mazliet trūkst kritikas pret sevi, tādēļ laiku pa laikam pajautā līdzcilvēku viedokli. Ja sieva saka, ka Juris vēl var, un mazbērni atbild, ka viņš nav pavisam vecs un sajucis, tad “viss ir štokos“.

Autore: Māra Uzuliņa (režisore, LSM.lv autore)

Raksts pārpublicēts no https://www.lsm.lv/raksts/dzive-stils/darbs-un-prasmes/07.05.2026-jaunais-skolotajs-64-gados-juris-zvigulis-saka-ka-arsts-bet-tagad-rulle-skolas-kimijas-kabineta.a645049/